Pēteram Brūverim ir jauks dzejolis, kura sižets, to primitivizēti pārstāstot, ir šāds: cilvēks sapņo, ka ir aktieris, rit izrāde un viņš šausmīgi mokās apziņā, ka ir aizmirsis savu tekstu; tikai mirkli pirms pamošanās gulētājs saprot, ka viņam iedalītajai lomai nekāda teksta vispār nav bijis…
Tā gadās ne tikai sapņos. Mums nereti nedz ir ko teikt, nedz kāds no mums to sagaida, tomēr pašiem šķiet, ka kaut kas jāsaka ir. Īpaši liels īpatsvars šādi domājošu ļaužu ir politikā (kuru taču nereti salīdzina ar teātri arī paši politikas procesos iesaistītie).
Turklāt runa nav tikai par tiem personāžiem, kuri vienkārši varētu paklusēt un nenogurdināt klausītājus. Ir tādi aktieri, kuri, kad pašiem īsti nav ko teikt (nav teksta), mēģina palienēt kādu sakāmo no kolēģu lomu teksta vai, vienkārši sakot, mēģina greznoties ar svešām spalvām. Un jo īpaši tas notiek priekšvēlēšanu periodā.
Taisnības labad jāpiezīmē, ka viens niķis ir gājis mazumā - kad politiķi runā par krīzes, grūtākā perioda pārvarēšanu utt., daudzi neaizmirst piebilst, ka to paveikusi Latvijas sabiedrība kopumā. Grūti spriest, vai tā viņi tiešām domā, tomēr tas jau ir sasniegums pēc tam, kad gadiem ilgi valdīja patiesībā smieklīgais uzstādījums, ka tie lielie smaguma iznesēji ir 200-300 ļaužu parlamentā un ministriju vadībā. Sliktāk veicas Rīgas vadībai, kurā joprojām tiek kultivēts priekšstats, ka ne jau rīdzinieku samaksātie nodokļi vai ES fondi, bet pašvaldības vadītāju gudrība un tēvišķīgums ļauj renovēt bērnudārzus vai parkus utt.
Tikmēr citas svešu tekstu piesavināšanās izpausmes plaukst un zeļ, turklāt tās lieto visas varas partijas. Ieskatāmies partiju interneta lapās. Vienotība publicē Finanšu ministrijas pārskatus un runā par «stabilas un sabalansētas izaugsmes» nodrošināšanu, radot iespaidu, ka citu partiju pārstāvju pēdējo gadu valdībās vispār nav bijis. «Zaļo zemnieku» lauksaimniecības un zemkopības ministri lepojas ar darbiem, kuri aizsākti vai pat kuru lielākā daļa paveikta laikā, kad ZZS valdībā vēl vispār nebija. Savukārt kļūdu gadījumā, kā viegli iedomāties, laiks fiziķiem nezināmā veidā saspiežas, un izrādās, ka aplamības gan sataisītas priekšteču «laikā». Ja ir paveikts kas labs - un tā arī gadās, lai cik skeptiski mēs būtu -, tad ir «mēs valdībā panācām», ja ne - «tā diemžēl nebija mūsu partijas atbildība sfēra». Parlamenta deputāti (kandidāti) lepojas ar likumprojektiem, kuru izstrādē viņu loma faktiski aprobežojusies ar balsošanas pogas disciplinētu nospiešanu, savukārt dažs labs izpildvaras pārstāvis kā savu veikumu min likumprojektu, kas uz Saeimu nosūtīts tik «jēls», ka nācies to teju vai pārstrādāt. Un tā tālāk.
Kā šo muldēšanu mazināt? Ikvienā politiskās dzīves nogrieznī, lai cik ātri notikumi aizmirstas, var izdalīt svarīgākos notikumus - gan labus, gan sliktus. Kad šāds saraksts (tas katram var būt savs) sastādīts, skatāmies, kas tajā laikā vispār bijis ministrs; var nofiksēt, kad likums pieņemts Saeimā, un attiecīgi atrast stenogrammās, kā kurš patiesībā balsojis un runājis (vai kautri klusējis). Diez vai ar šādu «arheoloģiju» nodarbosies vēlētāji, tā būtu mediju atbildība.