gads iestājās pēc Latvijas laika un pēc stundas, kad līksmoja itāļi, jo, vēloties apvienot brīvdienās iespējami daudzveidīgas dabas baudīšanas aktivitātes, izvēlējāmies atpūsties (hmmm, šis vārds tomēr drusku mulsina, jo tik daudz sāpošu muskuļu, nobrāzumu un pārguruma kā šajās trīs nedēļās atceros vien no bērnības trakulīgajām vasarām) Sardīnijas kalnos.
Trīs nedēļas, kas sākumā radīja šaubas, vai nebūs par ilgu, tomēr pagāja nemanot. Pa vidu esošie svētki lika apjaust, kāds ir datums, bet kura diena - par to reizēm izcēlās diskusijas. Vārdu sakot, kārtīgi izvēdinājām galvas! Pēdējā dienā pat vārda tiešā nozīmē, jo Vidusjūrā plosījās vētra. Dabas māte patiesi mūs lutināja, jo tik aizraujošu skatu mierīgās un lēzenās Baltijas piekrastes iedzīvotājiem uz vietas redzēt nav lemts. No rīta pēc laiskas svētdienas kafijas zem pagalma ražīgā citronkoka nopriecājušies, ka saulīte lutina, nolēmām laiski izpētīt piekrastes seno torņu drupas. Tūrisma ceļveži vēsta, ka tos gar visu piekrasti sabūvējuši spāņi laikā, kad sala bijusi Spānijas kolonija, lai savlaicīgi pamanītu un atvairītu pirātu uzbrukumus. Tomēr, izkāpjot no auto, izrādās, ka vējš tik stiprs, ka gāž no kājām. Pamalē ieraugām tumšus mākoņus un lietus sienu. Šķiet, ka tas viss vēl tālu un mums ir laiks pastaigai, taču vējš darbojas ātrāk un lietu atpūš pāris minūtēs. Nepaspējam līdz mašīnai un samirkstam līdz pēdējai vīlītei, taču tas neapdzēš vēlmi doties tālāk. Vienā no lēzenajām pludmalēm aizrautīgi viļņus ķer drosmīgi sērfotāji, bet mūsu maršrutā ietilpst klinšainās ainavas, un tur paveras patiesi iespaidīgi skati! Ja pludmalē milzīgā ūdens siena gāžas pretī, krastā tomēr lēzeni plūstot pāri smiltīm, tad no klints vētra atklājas visā krāšņumā. Pret klintīm ūdens triecas ar tādu spēku, ka laiku pa laikam uzsit putu virpuļus daudzstāvu mājas augstumā, kas izskatās kā salūts vai milzu strūklakas, mirdzot pēcpusdienas saulē, kas atkal parādījusies starp mākoņiem. Turoties visiem spēkiem uz kājām, lai vējš neapgāž, skatāmies un skatāmies... Arī vietējie, kas ar īpašu dabas parādību baudīšanu, šķiet, neizceļas, jo viņiem ziema IR ziema, atnākuši paskatīties, tikai atšķirībā no mums, dullajiem ceļotājiem, kas izmanto katru bīstami tuvo metru piekļūt kraujas malai, to dara, sēžot siltās mašīnās. Vietām Sardīnijā var redzēt grafiti uzrakstus no al parco, kas nozīmē «nē parkam». Sardīnieši ir kaislīgi mednieki un baidās, ka viņu tiesības tiks ierobežotas, dabas aizsargājamām teritorijām kļūstot par nacionālajiem parkiem vai aizsargājamo ainavu teritorijām.
Tiešām nemanījām, cik laika pagājis, bet iepriekš izmirkušās drēbes vējš izpūtis sausas, matus savēlis teju vai dredos, no aukstuma klab zobi. Jūras ūdens ticis klāt arī mums - lūpas sāļas un uz ādas apkaltušas sāls kārtiņa. Bet, lai priecātos par dzīvi, tobrīd neko vairāk nevajag!