Kas šogad sagaida Mana jūra kampaņas dalībniekus?
Šogad runāsim par Baltijas jūru kopumā, par to, kā tas iespējams, ka jūra, ap kuru dzīvo deviņas valstis, no kurām daudzas ir videi draudzīgākās pasaulē, ir vispiesārņotākā jūra pasaulē. Šogad ir mainījies kampaņas norises laiks - soļošanu gar jūras krastu sākam mēnesi ātrāk, nekā ierasts. Kampaņas dalībniekiem būs iespēja vērot piekrasti, kad tā ir visdaudzveidīgākā, visziedošākā, domāju, tas būs neaizmirstams piedzīvojums un izaicinājums vienlaikus, jo pastāv risks, ka laikapstākļi var pārsteigt ar lielu dažādību.
Vai ar kampaņu Mana jūra līdz šim izdevies realizēt iecerēto, un ko devuši pētījumi?
Jūras piesārņojošie atkritumi ir ļoti aktuāla, bet samērā jauna globālās vides politikas tēma daudzās valstīs. Situācija ir kritiska, piesārņojums sasniedzis tādus apmērus, ka to vairs nav iespējams ignorēt. Vēl pirms dažiem gadiem nevienai valstij nebija datu par piesārņojumu Baltijas jūrā un tās piekrastē, ko varētu izmantot Latvijas situācijas izvērtēšanai. Kampaņas Mana jūra ietvaros esam izveidojuši sabiedriskā monitoringa sistēmu - četrdesmit piekrastes vietās Latvijā ir monitoringa jeb izvērtējuma vietas, pēc kuru stāvokļa varam izsecināt, kāda ir situācija piekrastē un jūrā gadu no gada. Pērn izdarījām lielu avantūru un papildus četrdesmit monitoringa vietām fiksējām GPS datos katru izeju pie jūras, veicot vides izvērtējumu, kas ļāva iegūt milzīgu datu apjomu par situāciju visā Latvijas jūras piekrastē 500 km garumā. Tagad ir zināms, kāda ir atkritumu noslodze, kāda ir dažādu jūras pieeju kvalitāte - kā tās ir labiekārtotas, kā tiek apsaimniekotas. Gan monitoringā, gan pieminētajā iniciatīvā iegūtie dati tiek izmantoti piekrastes telpiskā plānojuma tapināšanā, ko izstrādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
Cik piesārņota ir Baltijas jūras piekraste Latvijā, un kādi atkritumi veido šo piesārņojumu?
Piesārņojuma apjoms bija lielāks nekā iepriekšējos gadus - gandrīz divsimts vienības uz simts metriem. Apmēram 80% atkritumu, kas veido piekrastes piesārņojumu, ir sauszemes izcelsmes, tikai maza daļa ir jūras transporta atkritumi. Lielāko piesārņojumu rada tieši mājsaimniecības vai nepareiza atkritumu apsaimniekošana. Latvijā vairāk nekā pusi no atkritumiem veido plastmasas izstrādājumi. Lai gan uz ķīmisko atkritumu fona plastmasa šķiet ļoti nevainīgs materiāls, tā no visiem sadzīves atkritumiem ir pati bīstamākā dabai. Plastmasa paliek jūras vidē līdz pat 400-500 gadiem. Tā akumulējas, uzkrājas. Krastā nonāk tikai maza daļa. Kad plastmasa jau sadalījusies tiktāl, ka izirst mazos gabaliņos, tā nonāk gan zivju, gan putnu un citu jūras iemītnieku barības ķēdē, ironiskā kārtā galu galā nokļūstot arī uz cilvēka šķīvja. Tas būtu tikai taisnīgi, bet plastmasa ir jauns fenomens, tāpēc nezinām, kas mūs sagaida pēc gadu desmitiem, kad redzēsim sekas, kā plastmasas atkritumi ietekmē vidi. Es domāju, šim jautājumam jākļūst tikpat svarīgam kā jautājumam par ķīmiskajiem atkritumiem, kas radušies pēc kara un guļ nogremdēti jūras dibenā.
Kā jūs vērtējat Latvijas iedzīvotāju zināšanas un atbildību vides jautājumos?
Esmu gandarīts par cilvēkiem, kurus satieku Mana jūra ekspedīcijās. Priecājos, ka daudz ir tādu piekrastes iedzīvotāju, atpūtnieku un uzņēmēju, kam patiešām rūp, kas ar Baltijas jūru notiek. Tas iedvesmo un padara manu un kolēģu darbu jēgpilnu. Visvairāk mani uztrauc tā cilvēku kategorija, kas dabai nodara ļaunu neapzināti. Tepat Rīgas pludmalē redzēju izskalotus plastmasas ausu kociņus - uz vienu kvadrātmetru aptuveni 160. Tos iedzīvotāji samet kanalizācijā, no turienes tie nokļūst jūrā. Plastmasas ausu kociņi man ir kā simbols plastmasas aprites ciklam dabā. Tie ļoti labi parāda atkritumu ceļu un cilvēku paviršības vai nedomāšanas ietekmi uz visām ekoloģiskajām problēmām.
Kāda ir politiķu kompetence un rīcībspēja vides jautājumos Latvijā?
Latvija ir padarījusi milzīgu darbu vides aizsardzības infrastruktūras sakārtošanā. Mēs esam ieviesuši Eiropas Savienības likumus, izpildām tos, diemžēl nākas atzīt, ka salīdzinājumā ar citām valstīm, piemēram, Skandināviju, mēs esam valsts bez jebkādām vides ambīcijām un vides politikas, bez vēlmes kaut ko mainīt. Gan politikā, gan publiskajā sfērā mēs nelietīgi izmantojam savu «zaļumu», lielāmies ar to, bet tam nav nekāda pamata. Man ir radies iespaids - ja nebūtu Eiropas Savienības likumdošanas, šaubos, vai Latvijā vispār būtu likumi, kas regulētu dažādus ar vidi saistītus jautājumus.
Kas ir aktuālākās problēmas vides jomā, ko vajadzētu steidzami risināt?
Daudz būtiskākas problēmas par jūru piesārņojošiem atkritumiem ir lauksaimniecību noplūdes un eitrofikācija. Jārisina enerģētikas un klimata jautājumi - jādomā par enerģijas atjaunošanas iespējām, un ne tikai siltinot ēkas, bet jāveic virkne citu iniciatīvu. Politikas vidē vajadzīgi cilvēki, kas vides jautājumu risināšanā no XIX gadsimta domāšanas mūs atgrieztu XXI gadsimtā. Klimata problēmas būs arī Latvijā, tās mūs neskars tik smagi kā citas valstis, tomēr to ietekmi izjutīsim stipri, jo neesam tam gatavi. Ar klimata ietekmi saistītie jautājumi būs pirmā tēma, kas noteiks, kāds izvērtīsies šis gadsimts, un tas nav vides aktīvista viedoklis, tas nav arī mans personīgais viedoklis. Tas ir drīzāk atstāstījums par to konsensu, kas valda zinātniskajā vidē visā pasaulē.