Pērk kleitas
Iespējams, Dienai mazliet palaimējās, ka Gunta mājās ārstēja lauzto kāju, tamdēļ arī nespēja no mums ar fotogrāfu aizbēgt. Viņa īpaši nevēlējās runāt par darbu, aizbildinoties, ka pašai ir pārāk daudz raižu, domājot, kā abas meitas augstās skolās izskolot. Un, ja kāds uzzinās, ka viņa tērē savu naudu skolas audzēkņu vajadzībām, tad nāktos uzklausīt pārmetumus: «Lai Gunta vispirms savu dzīvi sakārto!» Tā spriež pati skolotāja. Bet kāpēc tad Gunta tērē naudu tērpiem? Lai dejo baltās blūzēs un melnos svārkos, saku. «Tas neliktu iemirdzēties bērnu acīm,» atbild Gunta un uzsver, «es gribu, lai bērni apzinās, ka var sasniegt daudz, ja vien grib.»
Džaivu, tango, lēno valsi un citas dejas Gunta no bērna kājas pati nav dejojusi. Soļus apguvusi kursos, kurus apzināti izvēlējusies, kad iepriekšējā deju pasniedzēja no skolas aizgājusi. Pašreiz pie G. Būmeistares dancot mācās 18 dejotāju divās bērnu grupās - no pirmās līdz ceturtai un no piektās līdz devītai klasei.
Parastās skolās vecāki par moderno deju pulciņiem, tērpiem un apaviem kopsummā maksā lielu naudu, bet internātpamatskolas bērnu vecāki to nevar atļauties, jo šādā skolā bērni nonāk ne no tām turīgākajām ģimenēm. Kad bijis lielais skolas salidojums, skolas vadība dejotājiem sagādājusi trīs tērpus, bet citus 18 dejotājus tā nav varējusi saģērbt, stāsta suntažniece, tāpēc skolotāja atzīst, ka, «nestāstot par to pārējiem ģimenes locekļiem, tērpus sameklēju un iegādājos pati par savu naudu». Gunta kleitas atrod sludinājuma portālā internetā. «Dejošanas tērpi ir dārgi, tāpēc uzreiz nevaru samaksāt prasīto cenu, kleitas pērku uz nomaksu. Maksāju 10-15 latu mēnesī, līdz summa samaksāta.» Dejošanas skolotājai nācies piedzīvot arī grūtu posmu, kad mēnesī bija jānorēķinās par trim kleitām. Bet gadījušies arī pārdevēji, kuri, uzzinot, kādam iemeslam deju tērpi nepieciešami, tos uzdāvinājuši.
Būmeistares kundze spriež, ka viņai nav jautājuma - pirkt tērpu vai nepirkt, ir tikai jautājums - kā to izdarīt? «Lai gan Latvijā iedibināts princips, ka «nauda seko skolēnam», tā pagājusi garām mazo skolu skolotājiem, tāpēc ieguldīt darbā arī personīgos līdzekļus, ko vairāk vai mazāk dara katrs radošās profesijas skolotājs, kļūst neiespējami,» stāsta pedagoģe.
Kā princesēm
Deju pulciņš rada daudz elpu aizraujošu emociju gan Guntai, gan pašām dejotājām. Katrs koncerts bērniem esot liels piedzīvojums, it sevišķi meitenēm, jo viņas no vienkāršām jaunkundzēm pārvēršas par princesēm. Arī suntažnieces meita Betija aktīvi iesaistījusies deju nodarbībās un, ja vien tas iespējams, lielākajos sarīkojumos ir klāt. Viņa veido meitenēm frizūras, krāso acis, lūpas, vaigus. Dara visu, lai viņas justos kā princeses! Reizēm šķiet, ka pirms koncerta var sadzirdēt, kā mazajām jaunkundzēm sitas sirsniņas, stāsta pulciņa vadītāja. Savukārt puiši viens otram kārto kaklasaites, bet, kad viņi uzvelk deju tērpu, muguras automātiski iztaisnojas un stāja kļūst lepna. Skolotāja uzsver, ka visas šīs lietas ir ļoti svarīgas mazo bērnu dzīvē, jo ikdienā lielu notikumu nav daudz. Dažs ne reizi nav bijis muzejā, ne reizi nav vilcis baltu kreklu, melnas bikses un pielaikojis šlipsi.
Katras deju sezonas noslēgumā dancotāji brauc iepazīt kādu Latvijas pili. Tā jau ir tradīcija. Pērn pamatskolnieki bijuši Bīriņos, kur uzstājies dziedātājs Sergejs Jēgers. Lai skolas bērni aizbrauktu ekskursijā, vajadzīga nauda. Kur to ņemt? «Tā kā skolas budžets ir stipri ierobežots, nebūtu godīgi vienai ārpusklases nodarbībai atvēlēt lielas summas. Tāpēc šiem braucieniem es meklēju sponsorus,» stāsta skolotāja. Vietējie ražotāji neatsakot. Par saziedoto naudu, kas gan neesot lielāka par 50 latiem, sanāk degvielai, nauda gida pakalpojumiem, muzeja biļetēm un saldējumam.
Patur noslēpumā
Pēc sarunas ar Suntažu internātpamatskolas direktori Vinetu Āboliņu esmu samulsusi, jo viņa par Guntas dejas pulciņa sponsoru meklēšanu un tērpu pirkšanu neko nezina, vien apgalvo, ka, iespējams, tas tāpēc, ka direktores amatā strādā tikai gadu, bet iepriekš pildījusi direktores vietnieces pienākumus. Viņa drīzāk uzteic Guntas radošo garu, kas izpaužas skolas telpu noformēšanā, un piemin bērnu sasniegumus vizuālajā mākslā.
«Gunta nevienam neafišē to labo, ko dara, un skolā pat aizliegusi par to runāt,» teic Vinetas priekšgājēja Suntažu internātpamatskolas direktores amatā Lolita Villere. Un tikai pēc sarunas ar Lolitu tā īsti sāku saprast, ko Gunta bija domājusi, teikdama, ka par kleitu pirkšanu skolas bērniem pat viņas vīrs nezina. Bijusī skolas direktore stāsta, ka skolotāja Būmeistare tik tiešām ir nesavtīga savā darbā ar bērniem un viss, kam viņa pieķeras, arī izdodas.
Ja Gunta ir par kādu lietu pārliecināta, tad tajā iesaistās ar sirdi un dvēseli, par skolotāju saka Lolita. Viņa mēdzot pārsteigt arī kolēģus - kādam uz svētkiem klasē parādās jauns dekors vai tiek pasniegta maza dāvaniņa. Visi kaut uz mirklīti gribot atpūsties viņas mājīgi iekārtotajā bibliotēkā, kur Guntai ir pusslodzes darbs. Tāpēc tur mēdz uzturēties ne tikai bērni, bet arī skolas darbinieki.
Darbs ir sūtība
Gunta atzīst, ka ne vienmēr viss iet gludi, jo internātskolā katram pedagogam jāpaveic grūts uzdevums - jāsalauž aizvainojuma siena un jāpiekļūst bērnu sirdīm. It sevišķi grūti ir ar tiem rezgaļiem, kuri dažādu iemeslu dēļ izslēgti no parastās skolas. «Pedagoga darbs nav tikai profesija, tā ir sūtība,» teic Gunta un dalās pārdomās, «es nevaru cerēt - ja bērni būs veiksmīgi vizuālajā mākslā vai dejošanā, tad noteikti būs pirmklasīgi arī citā jomā. Iespējams, ka mazliet bojāju bērniem raksturu, - viņi ļoti lepojas ar to, ka dejo. Bet kā lai ar viņiem nelepojas? Pēc katras deju nodarbības viņiem saku: «Es ar jums lepojos!»