Pašu urdīja nemiers
Anita jau vairāk nekā 15 gadu strādā Rēzeknes augstskolā. Rēzeknē arī audzina savu astoņus gadus veco dēlu. Viņa pati atzīst, ka ir cilvēks, kurš, tiklīdz sajūt, ka jūtas sliktāk, vēršas pie ārsta. Līdz ar to regulāri apmeklējusi savu ginekologu. Tomēr pārbaudes ne vienmēr notikušas tā, kā vajadzētu. Diemžēl ārsts sievietes krūtis regulāri nav iztaustījis. Lai gan Anita norādījusi uz nedaudz palielinātiem limfmezgliem padusēs un reizēm sāpošām krūtīm, tomēr ārsti mierinājuši, ka viss ir normas robežās. Tagad Anita secina, ka laikam gan tā nav bijis.
Nemiera urdīta, sieviete veikusi arī krūšu sonogrāfiju, kurā tika atklāts, pēc ārstu teiktā, labdabīgs audzējs. Lai apstiprinātu diagnozi, Anita vērsusies arī pie speciālistiem Gaiļezerā. Arī tur atbilde tā pati, norādot, ka operāciju var arī neveikt. Tomēr Anita nolēmusi drošības pēc audzēju izņemt. Savukārt pēc operācijas viņas dzīve sagriezusies kājām gaisā - ārsti secinājuši, ka audzējs tomēr ir ļaundabīgs un jāveic būs atkārtotas operācijas, tai skaitā, iespējams, arī jāizoperē dzemde un olnīcas, nemaz nerunājot par ķīmijterapijas un starošanas kursu. «Mēnesi vai pat divus biju šoka stāvoklī - it kā sapratu, ka tas notiek ar mani, bet noticēt nevarēju,» Dienai saka Anita.
Lai spētu izturēt un saņemties, Anita sākusi meklēt atbalstu. «Man vajadzēja saprast un ieraudzīt cilvēkus, kuri parādītu, ka var izdzīvot un ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Teicu: «Parādiet man cilvēku, kurš to visu ir izturējis»,» atceras sieviete. Tomēr lielākais stimuls Anitai izķepuroties bijusi ģimene un dēls. Viņa piebilst, ka ikvienam jāatrod savu spieķis, uz kura balstīties, - vienam tā ir ģimene, citam darbs, savukārt pārējie vienkārši iespītējas un grib pierādīt, ka vēzis viņus nevar salauzt. Tāds brīdis bijis arī Anitai, kad radušās papildu veselības problēmas ķīmijterapijas iespaidā. Tomēr liels atbalsts nācis no ārsta, kurš neļāvis padoties.
Redz patieso ainu
Lai gan Anita pieredzējusi vairākas operācijas, kurās izņemtas arī olnīcas un dzemde, tomēr šobrīd par pieredzēto iedomājas vien retu reizi, lai gan regulāri jādodas uz pārbaudēm un jālieto medikamenti. Patlaban gan viņa uz lietām skatās citādi: «Dzīvoju ar sajūtu, ka man viss kārtībā. Pēc visa šī trakuma saprotu, ka nevajag tik ļoti iespringt uz sīkumiem. Tādas problēmas, kas agrāk bija samilzušas, šobrīd vairs neliekas nekas traks.» Arī ārstiem viņa neko nepārmet, vien pasakās par atbalstu. Sarunā gan viņa atzīst, ka lielāka vērība būtu jāpievērš sākotnējiem izmeklējumiem, tai skaitā regulārai krūšu pārbaudei no ginekologa puses: «Dažreiz ārsti vienkārši paļaujas uz to, ka būs labāk, nekā izrādās īstenībā. Labi, ka pati reaģēju.» Pēc viņas domām, arī pašām sievietēm būtu vairāk par sevi jārūpējas. Nereti viņas strādā, audzina bērnus, vēlas būt ideālas sievas un mammas, bet beigās izrādās, ka slodze ir par lielu. Arī līdzcilvēki ne vienmēr pasaka, ka jāpiebremzē. Patlaban Anita apzinās, cik tas ir svarīgi, jo, pašai piedzīvojot, ko nozīmē cīnīties ar vēzi, redzējusi arī patieso ainu, kas paveras medicīnas iestādēs: «Sabiedrība neredz, kas īstenībā notiek. Tikai nokļūstot tur, tu redzi to konveijeru. Strīpām nāk aizvien jauni un gados jaunāki cilvēki.»
Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Dace Matule norāda, ka visbiežāk bumbuļus krūtīs atrod nevis ginekologs, bet pati sieviete, kura iepazinusi savu krūšu dziedzerus. Līdz ar to, ja ginekologs nepiedāvā, sievietei vizītē obligāti jāinteresējas, kā pašai pārbaudīt krūtis.