Par spīti sajūtai, ka man piemeties lāča ziemas miegs, pagājušajā svētdienā devos apskatīt Balto kāpu Saulkrastos, par kuru pārgājiena maršruta aprakstā stāstījām Dabas Dienā oktobrī. Krasts ir stāvs, smiltis gaišas, no jūras krauju atdala dīvaina upīte, kas, šķiet, izveidota, lai cilvēki neskrietu taisnā ceļā pie ūdens, bet izmantotu līkloču koka laipu taciņas un kāpnītes, kas, izmetušas viltīgus līkumus, beigās tomēr noved pie ūdens.
Protams, ir apmācies, protams, visa jūra miglā, ir pēcpusdiena un satumst, bet nav ne saulrieta, ne kaiju, tomēr, iemērcot pirkstu galus, ūdens šķiet tik silts kā tēja. Bezvējš. Tikpat kā nav viļņu un jūrai raksturīgās šalkoņas - kāds uzlicis skaņas slāpētāju? Laikam tā ir migla, kas neļauj saskatīt horizontu un, ilgāk pastāvot, sāk tīties apkārt, aizsedzot skatam arī piknikotājus uz kāpas terases un dažus pārīšus, kas, romantiski pastaigājoties, ieslīd un saplūst ar dūmaku. Tomēr nemaz nav neomulīgi - jo ilgāk skatos, kā jūra un migla akvareļa cienīgi saplūst kopā, jo vairāk uzlabojas garastāvoklis.
Pēdējā laikā daudzi mediji runā par meditāciju. Esmu mēģinājusi, nemaz nav viegli! Bet šoreiz likās, ka varētu izdoties, daba pati visu saliek pa vietām... Tāpēc kopā ar draugiem nolēmām saštukot brīvdienu plāniņus, lai līdz slēpošanas sezonai, ko gaidām ar nepacietību, būtu kur iziet ārā un atklāt ko jaunu. Tagad, kad kokiem nav lapu un tos vēl nesedz arī sniegs, uz daudzām ainavām paveras pavisam cits skats, tāpēc īstais laiks apskatīt iežus un klintis - kādas nu mums tās ir. Bet ir! Izrādās, arī Latvijā ir kalni! Iežu atsegumos Latvijā parasti atsedzas smilšakmens, kaļķakmens, dolomīts, māls, dolomītmerģelis, aleirīts un ģipsis. Tie visi ir nogulumieži, parasti sastopami upju krastos. Upes arī ir šo atsegumu veidotājas. Steidzoties no augstienēm uz jūru, to straume aizvien dziļāk iegrauzusi gultni upes pamatos. Ja pamatiezis zem upes ir pietiekami mīksts, lai ūdens varētu to izgrauzt, un pietiekami ciets, lai palikusī krauja nenodruptu, veidojot plašu ieleju, tad veidojas atsegums, kurā saskatāmi gan nogulumieža veidošanās laikā tapušie gaišākie un tumšākie slāņi, gan arī straumes darbības pēdas. Straume vairāk izgrauž mīkstākus slāņus, tur veidojot rievu. Tāpēc, piemēram, smilšakmens atsegumi dažkārt ir grubuļaini.
Viens no iespaidīgākajiem un gleznainākajiem ir Zvārtes iezis, kas atrodas Gaujas nacionālā parka teritorijā. Zvārtes iezis veidojies, Amatas upei izskalojot tās krastos esošo smilšakmeni. Atsegumam ir divas nosacītas daļas - dienvidaustrumos, attālāk no Amatas, atrodas aptuveni 44 metrus augsta, puslokā izliekta nobrukuma krauja, bet ziemeļrietumos atrodas Amatas apskalots aptuveni 19 metru augsts klints izcilnis. Kopējais kraujas garums ir ap 200 metru, tā ka būs ko redzēt! Tūrisma infrastruktūra parūpējusies par apmeklētāju ērtību, ierīkojot pārgājienu takas. Savukārt upē var vērot lašveidīgo zivju nārstu, ķert gan tās šajā periodā aizliegts!