Labi kaimiņi ir tie, kas pasaka arī nepatīkamo, tādējādi apstiprinot savu nopietno attieksmi ne tikai pret sevi vien. Šoreiz atkal ir runa par igauņiem, viņu ģenerāli, kas norādījis latviešiem uz neapdomīgi vieglprātīgo attieksmi pret aizsardzības lietām. Grūti oponēt kaimiņvalsts augstā ranga virsniekam, kas ar neizpratni vaicā, kā gan iedzīvotāju skaita ziņā divas reizes mazākā Igaunija proporcionāli savam iemītnieku skaitam spēj ieguldīt divas reizes lielākus līdzekļus. Gan jau igauņu brigādes ģenerālis Pēteris Hope zina, ko runā, tādēļ pret viņa apgalvojumu, ka Latvija savai aizsardzībai tērē pārāk maz naudas, atbilstoši nopietni jāizturas. Var atsaukties uz komentētāju Aivaru Ozoliņu, kurš gana pamatoti norādījis, ka arī igauņiem viss nemaz tik gludi neesot (runa gan nebija par aizsardzības lietām). Tomēr ir virkne dažādu konkrētu pasākumu, par kuriem izteiksmīgi runā viena no objektīvākajām jeb skaitļu valoda. Ar valsts aizsardzībai iedalītajiem 2% igauņi nelielās ar savu turību, bet gan paši sev un citiem parāda attieksmi pret Igaunijas aizsardzību. Jāpiekrīt kaimiņvalsts ģenerālim, kas norādījis uz to, ka Latvijas bremzēšana šajā jautājumā esot pamanīta gan NATO, gan arī citur (jādomā - igauņu virsnieks domājis valsti aiz Baltijas austrumu robežām). Bet pats galvenais - neiedalot naudu bruņotajiem spēkiem, tiekot nosūtīts atbilstošs vēstījums savas valsts iedzīvotājiem. Tas daļēji apliecina ne tikai valsts pašauro rocību, vēl vairāk - kādas būtiskas izpratnes trūkumu, bez kuras naudas piešķiršana militārām lietām šķiet vienīgi tās bezjēdzīga šķiešana.
Taisnība ir Latvijas aizsardzības ministram Artim Pabrikam, kurš vēl pērn uz igauņu kritisko viedokli par saviem dienvidu kaimiņiem atbildējis ar norādi, ka Latvijas armija neatpaliekot no Igaunijas bruņotajiem spēkiem. Par to nenākas šaubīties, taču ikviens, pat viszemākās pakāpes latviešu kareivis izskaidros, cik būtiska nozīme ir aprīkojumam un tehnikai. Ja pieņem, ka Latvijas bruņotie spēki (jau kuro gadu) atrodas izdzīvošanas režīmā, šķietami loģisks varētu būt secinājums par trūkumiem valsts aizsardzībā. Iespējams, pēc tā vadās arī igauņi, vēršot kritiku pret Latviju. Tā kā šādi izteikumi atkārtojas, varbūt ir pienācis brīdis nopietnāk nekā līdz šim runāt par konkrētām valsts aizsardzības lietām. Tas, protams, nav «ejošs» temats, jo nav izpelnījies kāda TV diskusiju šova uzmanību. Varbūt tagad pienācis laiks mainīt savu attieksmi. Un ne tikai valsts augstākajām amatpersonām, kas laiku pa laikam aprauga mūsu karavīrus ārvalstu misijās. Šīs vizītes šķiet ārišķīgas tieši tāpēc, ka patiesībā pietrūkst ieinteresētas attieksmes un izpratnes par aizsardzības sektora finansējuma palielināšanu. Attieksmes maiņa jānovēl arī plašākai sabiedrībai. Vispirms jau nopietnākajiem medijiem, kam nāktos padziļināti interesēties par aizsardzības jomu. Ar ziņošanu par traģiskiem notikumiem vai finansiālām likstām ir krietni vien par maz. Tas tātad akmens arī mediju dārziņā.