Zuzes galva ar īsajiem, spurainajiem matiem un slaikais stāvs izskatījās daiļi, bet Inflantijā tā staigāja tikai tīfa vai citas ligas skartas sievietes. Viņai piestāvēja īsi mati. Slīpās, zaļās acis šķita spulgojam bālajā vaigā ar divkārt lielāku spozmi. Tikai Francim vēl nebija izpratnes par šādu sievietes skaistumu.
Viņš izjuta skaistumu, bet audzināšana un pieredze liedza to atzīt un nosaukt vārdā. Jāizjūt bija tikai žēlums un riebums, kā pret katru šaubīgu, nepatīkamu lietu.
- Nu, tu tak esi traka, - viņš nopūtās. - Kāpēc tu tā izdarīji?
- Utis. Uz nelaimi taču matos iemetas utis. Tā es viņiem rīt teikšu. Bet nu, svētais tēvs, taisies ārā no sētas! Nakts ir vēla, gani var pārnākt, sabojāsi manu labo slavu. Es tevi pavadīšu.
Kā sliktā sapnī Francis mehāniski pagriezās uz izeju. Par spīti žēlumam, viņš izjuta, ka savādā kārtā tieši Brunovu istabā pieņēmis galīgo lēmumu - doties studēt uz Pēterpili. It kā Zuzes kaismīgajā pretestībā būtu atradis notiekošā jēgu.
Bet saule nebija kavējusies, kamēr jaunie pa istabu. Zem melnajiem tūčiem tā bija iekrāsojusi svēdru rītu pusē ar rožainu degsmi. Kā jau Jāņos, taisījās uz lietu, un gāršā spalgi kliedza lietusputns. Gaiss bija pilns ar ūdeni, ar tā lēno un pamatīgo atminēšanos. Migla atcerēsies viņus, kā viņi te iet, plecu pie pleca gar rasoto pļavu; migla - gaisīgākā no visām matērijām.
- Tu iesi augstās skolās, es slaukšu govis, bet tomēr es gribu tev ko teikt - šī grūtsirdība nav no tevis, tā ir mana! Reiz skatījos uz tavām zeķēm, tām bija tik smalks raksts, uzreiz nodomāju - nekā, Sebalds ir pārāk smalks raksts Brunovu Zuzei! Viņai nekad neviens nav dāvājis zeķes ar tik smalku rakstu. Tagad es pati tādas māku adīt, - viņa teica, pacēlusi brunču malu, kā apbrīnojot savu balto potīti. - Bet tā grūtsirdība, tā ir mana, tu nedomā!
Francis vēlreiz mēģināja saņemt Zuzes roku un visu izbeigt ar labu:
- Zuze, es tevi mīļoju. Arī šķirti mēs varam mīlēt. Atceries, kas Bībelē rakstīts - mīlestība jau nenozīmē burzīties vienam gar otru, Zuze. Esi arī tu godīga un lēnprātīga, kā sievietei pienākas...
- Kā sievietei pienākas!
Viņa sāka atbrīvoties no apģērba, visu laiku skatīdamās Francim acīs. Balss šķita pilna ar graizīgām lauskām:
- Domā, es tagad iešu klosterī, kā sievietei pienākas? Man ir salauzta sirds, bet pabērns prot tikt ar tādām lietām galā. Iešu rasā izvārtīties Jāņu rītā. Saka, skaistumu vairojot. Visu labu, Franci!
Viņa skatījās tik nekautri, ka Francim būtu vajadzējis novērsties, bet viņš nespēja. Zuze novilka pēdējo - izšūtu apakškreklu - un palika tā, kā Dievs to radījis. Viņai nevajadzēja kaunēties, un viņa to zināja. Slaidais kakls, pleci kā divi balti spārni, mazas, stāvas krūtis un ribu loki virs slaikā vidukļa - visu mūžu radis vērtēt tēva asinīgos zirgus, Francis arī še ieraudzīja iemiesotu Dieva atveidu.
Zuze pamāja ar roku un metās violetajās smilgās, karstajā Jāņu nakts rasā. Apkārt valdīja pirmslēkta klusums, savāda iesarkana gaisma un zāles stiebru stingums. Uz ceļa slapjajās smiltīs gulēja Zuzes drēbes kā nodīrātas jūtas. Aiz viņas baltā, kailā auguma, kas kā lidojoša zivs laiku pa laikam izšāvās virs sudobra rasas, palika smaga, pelēka veldre.
Francis pagriezās un gāja prom, arvien ātrāk.
Tā paša - 1883. - gada rudenī viņš jau bija uzņemts Pēterpils Garīgajā seminārā.
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās