Jūs esat paziņojusi, ka pieļaujat iespēju kandidēt 10. Saeimas vēlēšanās. Esat gatava stāties kādā no Vienotību veidojošām partijām vai būsiet bezpartejiska kandidāte?
Es vēl neesmu pieņēmusi lēmumu, ka noteikti kandidēšu. Arī Vienotība vēl nav pieņēmusi lēmumu, ka vēlēšanu sarakstā būs pilsoniskās sabiedrības grupa. Tas man ir bijis ļoti nopietns lēmums, tas nav nekāds joks, vēlme izcelties vai jaunu iespēju meklēšana. Pusgadu pirms vēlēšanām iestāties partijā būtu ļoti vieglprātīgi no manas puses. Es varu līdzdarboties šajā procesā tikai tad, ja tiks atvērtas durvis pilsoniskajai sabiedrībai.
Tās vēl nav atvērtas?
Acīmredzot partijām ir pieredze, ka ir grūti kontrolēt jau pašu partiju biedrus, un tas, ka nāk cilvēki, kas nav bijuši šo organizāciju biedri jau ilgāku laiku, rada jautājumus. Cik man zināms, Pilsoniskajā savienībā notiek ļoti nopietns apspriešanas process, kur reģionālajām nodaļām tiek prasīts: vai viņi atbalsta to, ka Vienotībai pievienotos Sarmīte Ēlerte ar savu domubiedru grupu?
Redzami Vienotības politiķi ir norādījuši, ka ir būtiski tikt skaidrībā par to, kas uzņemsies atbildību par šiem cilvēkiem, kuri nāk no pilsoniskās sabiedrības.
Mums ir partiju listu sistēma un neapšaubāmi, ka atbildīga partija domā par to, kādi būs tie cilvēki, kas tiek iekļauti listē.
Jautājums ir par to, vai pilsoniskās sabiedrības pārstāvji netiks piespiesti pakļauties reālpolitikai, kas reizēm dominē pār pārliecību.
Es domāju, ka šīs trīs partijas, ejot apvienošanās ceļu, mācās tikt vaļā no egoisma un pašlabuma meklēšanas. Tas, ka viņi ir domājuši par iespēju, ka politikā varētu ienākt pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, ir milzīgs progress domāšanā. Iespēja kandidēt vienmēr ir uztverta kā rūpes par savu partiju un tai pietuvināto cilvēku loku. Ir ļoti grūti vienoties kopējai darbībai, lai to ainu redzētu plašāk. Vienotības gadījumā runa ir par pilsoniskās sabiedrības pārstāvju grupu, nevis S. Ēlerti vai mani. Ja mēs tur būsim, tad labākas politikas vārdā.
Jums ir svarīgas tiesības nebalsot pretēji savai pārliecībai?
Tās ir ne tikai tiesības, tā ir arī visa šīs lietas jēga.
Jūsu bijušais kolēģis no Sabiedrības par atklātību Delna Roberts Putnis interneta vietnē Twitter norādīja, ka jūsu lēmums kandidēt 10. Saeimas vēlēšanās pārvelk krustu «Delnas autoritātei politiskajā procesā».
Es domāju, ka Delnas autoritātes mērs ir Delnas cilvēki un viņu darba kvalitāte. Man ir bijis tas prieks būt Delnas padomes priekšsēdētājai divus gadus. Šajā laikā ir izveidojusies spēcīga komanda, kura ar darbiem pierādīs savu autoritāti. Tāpēc es pieņēmu lēmumu atkāpties no Delnas padomes priekšsēdētājas amata, lai nekādā veidā nemestu šaubu ēnu pār Delnas objektivitāti.
Cik lielā mērā Meierovica biedrība ir iesaistīta Vienotības priekšvēlēšanu programmas izstrādē?
Kā biedrība neesam iesaistīti. Biedrībā ir apvienojušies cilvēki, kas grib būt aktīvi politiskajā procesā, bet šobrīd Meierovica biedrība ir strikti nepolitiska. Biedrības biedri un dibinātāji kolektīvi nav pieņēmuši lēmumu pievienoties kādai partijai un šādā kapacitātē strādāt ar programmām.
Bet jebkuram deputāta kandidātam ir jāparakstās zem 4000 zīmju programmas.
Kad es būšu gatava pieņemt lēmumu par kandidēšanu, es, protams, iesaistīšos programmas sagatavošanas un parakstīšanas procesā.
Meierovica biedrības mājaslapā ir minēts, ka jūs izstrādāsiet priekšlikumus dažādu politiku uzlabošanai. Kādas jomas skar šie priekšlikumi?
Meierovica biedrība jau ir politiskā procesa vainagojums, ar ko noslēdzies ilgs diskusiju posms, kura laikā dažādu nozaru eksperti ir nākuši kopā un diskutējuši par dažādām politikām - augstākās un profesionālās izglītības jautājumiem, uzņēmējdarbības vidi, ilgtspējīgu attīstību, tiesisku valsti.
Vai šie priekšlikumi piedāvāti tikai Vienotību veidojošajām partijām vai būs pieejami arī citām partijām?
Meierovica biedrība strādā ar visiem, kas ir gatavi klausīties. Nav tā, ka Meierovica biedrība strādās tikai ar Vienotības partijām.
Vai Meierovica biedrībai ir tiesības izteikt viedokli par partijām vai kandidātiem, kas pievienojas Vienotībai?
Saistība starp Meierovica biedrību un šo triju partiju platformu nekādā ziņā nav tieša. Meierovica biedrība nebaro Vienotību ar idejām, stratēģiju un tamlīdzīgi. Meierovica biedrība ir cilvēku grupa, kas ir apvienojusies ne ar mērķi ietekmēt šīs partijas. Man pievilcīgi likās tas, ka pirmo reizi nevalstiskā organizācijā ir apvienojušies cilvēki, kuru darbu es patiešām cienu.
Būtu svarīgi saprast, vai pastāv iespēja, ka, ieraugot Vienotības partiju piedāvāto kandidātu sarakstu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem ir tiesības pateikt «nē».
Tas nebūs Meierovica biedrības lēmums. Tas būs katra paša lēmums. Pieļauju, ka būs diskusijas.
Bet jūs personiski noteikti esat domājusi par to, kas notiktu, ja jūs ievēlētu. Kādā kapacitātē tad jūs sevi redzat?
Potenciālā kapacitāte ir saistīta ar to, ko esmu darījusi iepriekš, un to, ko esmu studējusi - tā ir politiskā ekonomika. Mana darba pieredze Latvijā ir vairāk saistīta ar tiesiskas valsts un labas pārvaldības lietām. Šis ir otrais jautājums, ar ko es labprāt strādātu. Trešais jautājums ir saistīts ar vēlēšanu sistēmu. Joprojām mūsu vēlēšanu sistēmā ir vairākas lietas, kas neprasa sistēmas būtiskas izmaiņas, bet kas padarītu mūsu vēlēšanu sistēmu labāku.
Vai jums nav bažas, ka piedāvātās idejas var palikt nesadzirdētas, atdurties pret iebildumu sienu?
Ir milzīgas bažas. Brīdī, kad es paziņoju, ka atkāpjos no Delnas padomes priekšsēdētājas amata un apsveru iespēju kandidēt vēlēšanās, man ļoti daudzi prasīja, vai tiešām esmu tam gatava. Es gribu kaut ko darīt pēc būtības, nevis iet kaut kur atsēdēt. Savā laikā esmu gājusi uz Saeimas komisiju sēdēm. Varbūt izklausīsies dīvaini, ka es to saku par mūsu priekšstāvjiem, bet, manuprāt, ir ļoti nepieciešams uzlabot Saeimas intelektuālo kapacitāti. Jo vairāk mūsu būs, jo lielākas iespējas uzlabot Saeimas darba kvalitāti.
Naivi iedomāties, ka viens cilvēks uzkāps tribīnē, kaut ko pateiks un visiem pēkšņi atvērsies acis.
Neviens nekad nevar būt pilnībā gatavs politiskajai cīņai. Bet mums ir jādomā par to, kā mēs, kas kā nācija varam radīt tik brīnišķīgas kultūras vērtības, varam negribēt sevi pārvaldīt. Līdzdalība politiskajās partijās ir viszemākā visā Eiropā. Es saprotu iemeslus, kāpēc tas tā ir, bet šobrīd ikvienam būtu sev jāpajautā: cik ilgi es stāvēšu malā? Es desmit gadus esmu strādājusi nevalstiskajās organizācijās un, ja man šobrīd tiek izteikts aicinājums, ir ļoti grūti atrast argumentus, kāpēc ne.
Jūsu konkurentiem no biedrības Par labu Latviju arī ir vēlme piedalīties pārvaldē.
Tā jau ir politiskās cīņas būtība. Tur ir mūsu potenciālie konkurenti un arī citi cilvēki. Ja mēs atsakāmies piedalīties, mūsu konkurentu iespējas kļūst milzīgas. Bet mēs arī esam nobažījušies, ka mūsu principi var tikt nodoti, ka būs jāmeklē milzīgi kompromisi, ka politiskā dienaskārtība pārņems mūsu ideālus.
Ja mēs abstrahējamies no politiķiem, kas stāv tuvu Par labu Latviju, vai jums nav bijusi interese saprast, kas uzņēmējus dzen politikā? Vai tā ir tikai brutāla peļņas kāre?
Iespējams, šos uzņēmējus pašus sāk ēst tā koruptīvā valsts sistēma, kas mums ir. Viņiem vairs nav priekšnoteikumu, lai bizness attīstītos. Ķirsona kungs arī runāja par šo līgumu, cik es saprotu, ka tas varētu būt tāds, ka ministri apņemtos kādu laiku neeļļot koruptīvās sistēmas riteņus un strādāt godīgi, lai paskatītos, kas būs.
Kas jūs kavē apsēsties un aprunāties, lai saprastu, vai jums nav kaut kas kopīgs vismaz ar kādu daļu no šiem cilvēkiem?
Daudzi no šiem cilvēkiem ir tādi, kas ir bijuši ļoti tuvu koruptīvajai sistēmai. Ekonomiskā krīze tam zināmā mērā ir pielikusi punktu. Tur ir cilvēki, kas ir guvuši labumu no tā, ka mums ir bijusi sašaurināta konkurence.