Nu, neviens no t. s. lielajiem nodokļiem - piemēram, iedzīvotāju ienākuma vai pievienotās vērtības - tiešām netiek paaugstināts. Jā, Pasaules Banka piedāvā izvērtēt, piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaižu lietderīgumu. Ja kādi konkrēti lēmumi te tiks pieņemti, kā mēs tos saprotam - kā nodokļu celšanu vai nodokļu ieņēmumu bāzes paplašināšanu? Lai kā arī būtu - saprotot, ka atsevišķiem biznesa sektoriem daži no ierosinājumiem, piemēram, ar dabas resursa nodokli saistītie, protams, nav sīkumi - kopējā kontekstā tas, par ko vispār runā, ir sīkumi.
Savukārt tas, kas tiešām ir jāsaprot - valdībai neatkarīgi no tā, kāds ir tās sastāvs, ir jānodrošina tādi nodokļu ieņēmumi, kas samērojami ar 33% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Pretējā gadījumā neviena valdība nevarēs pildīt gan tādas saistības kā aizsardzībai novirzītā finansējuma palielināšana, gan to retoriku, kas saistās ar veselības un izglītības sistēmu finansējuma audzēšanu. Pie līdzšinējā ieņēmumu apjoma tas viss nav iespējams. Līdz ar to ir labi, ka šī valdība ir ieturējusi tādu kā pauzi, tomēr signāls ir pietiekami skaidrs - nākamais būs pēdējais gads, kad nebūs būtisku lēmumu par nodokļu ieņēmumu palielināšanu.
Tomēr paliek spēkā arguments, ka ir nevis jāpalielina nodokļu likmes, bet ienākumu apjoms jāpalielina, samazinot ēnu ekonomiku.
To grūti apstrīdēt. It sevišķi, ja mums kaimiņos ir Igaunija, kur ar zemākām likmēm iekasē par apmēram 3% no IKP vairāk nekā mēs. Bet no šī fakta konstatēšanas vieglāk nepaliek. Tātad ko mums darīt? Skaidrs, ka nepareizi būtu iztrūkumu ieņēmumos mēģināt mazināt, vienkārši palielinot nodokļus. Tas varbūt kaut ko īslaicīgi dotu, bet rezultātā nodokļu ieņēmumu ģenerētāju stāvoklis pasliktinātos, ieņēmumi atkal samazinātos, un mēs būtu turpat, kur bijām. Tāpat nebūtu pareizi jautājumu risināt, apkarojot ēnu ekonomiku, izmantojot tikai pātagu.
Lai iezīmētu situāciju, lietošu tādu varbūt ekstravagantu salīdzinājumu no cilvēku ģimenes dzīves. Tātad ir vīrs un sieva. Pieņemsim, ka vīrs pelna naudu, sieva ir mājsaimniece ar savām rūpēm un atbildību. Pieņemsim, ka abi ir vienojušies, ka vīrs 33% no savas algas (iesmejas) atdod sievai mājsaimniecības izdevumiem. Tomēr sievai ir nojausma, ka vīrs norunu nepilda - nu, pazūd vakaros no mājas, ir redzēts dārgos restorānos utt. Tātad vienošanās netiek īstenota. Kurš vainīgs? Gan jau sava daļa vainas ir abām pusēm. Jo gan jau vīrs tā rīkojas tāpēc, ka vai nu nejūtas laimīgs ģimenē, vai apšauba sievas saimniekošanas prasmes.
Un ko darīt - šķirties?
Kā pats saproti, valsts modelī tas nav iespējams, jo tad valsts sabrūk. Nē, vīram un sievai ir normāli jāizrunājas. Jo, atkārtoju, nav tā, ka kāda no pusēm būtu pilnīgi bez grēka. Ja paklausās sievu vai valsts pusi, tad tur ir pārmetumi, ka vīra dēļ bērniem nevar nopirkt skolai nepieciešamo. Ja paklausās vīru vai uzņēmējus, tad arī tur ir savi argumenti. Tas ir it kā tik vienkārši, bet vienlaicīgi ļoti sarežģīti un smagi. Bet šādai smagai sarunai starp valsti un uzņēmēju organizācijām ir jānotiek.
Un kad šī saruna sāksies?
Tā ir sākusies, tā notiek. Un valdības solījums nākamgad nodokļus nepaaugstināt ir daļa no šīs sarunas. Jo agrāko gadu prakse, kad nākamā gada budžeta gatavošanas periodā pēkšņi nodokļi tiek palielināti, skaidrs, ka nav nekāda saruna, tā ir karadarbība no vienas puses. Tātad saruna ir sākusies, bet, protams, tā nav noslēgusies.
Tas, protams, labi, ka nav strauju kustību nākamā gada budžetā, tomēr paliek, kā saka, gaisā karājoties tādi jautājumi kā veselības obligātā apdrošināšana. Tas skaidrību par nākotni neveicina.
Es to saprotu tā, ka arī šādi jautājumi ir daļa no sarunas. Jo tie tiešām ir būtiski jautājumi. Tas, par ko šobrīd runā nākamā gada budžeta kontekstā, iztrūkstošos trīs procentus no IKP tik un tā nenodrošinās, tur ir nepieciešami būtiskāki lēmumi.
Pasaules Bankas priekšlikumi par nodokļu sistēmu te ko līdzēs?
Es negribētu tos apspriest tā iemesla dēļ, ka arī tiem jābūt daļai no sarunas. Principā mēs šobrīd varam runāt par diviem stūrakmeņiem, diviem vektoriem, ap ko sarunai jānotiek. Pirmais - mūsu starptautiskā konkurētspēja, otrais - ēnu ekonomika. Un trešais, kas ir skaidrs jau šobrīd - ka ir nepieciešami neordināri lēmumi.
Neprasot «receptes», kā tu metodoloģiski apraksti jēdzienu «neordināri lēmumi»?
Tas nozīmē, ka abas puses sarunā atsakās no iepriekšējos gados arvien pieredzētās stīvēšanās - kuram jāsper pirmais solis? Tas nozīmē, ka valsts nesaka: jūs, uzņēmēji, vispirms vairāk maksājiet nodokļus, un tad mēs, valsts, padomāsim, kā uzlabot uzņēmējdarbības vidi. Savukārt uzņēmēji nesaka: jūs, valsts, vispirms, teiksim, sakārtojiet Valsts ieņēmumu dienestu, un pēc tam mēs sāksim maksāt vairāk nodokļos.
Ja, lietojot tavu salīdzinājumu, saruna starp politisko varu un uzņēmējiem ir tikai sākusies, tas ir kaut kas jauns, tad toties ir arī mums jau dažas, ja tā var teikt, tradīcijas budžeta veidošanā un pieņemšanā. Piemēram, t. s. deputātu kvotas.
Lai būtu korekts, man jāsaka, ka es kā frakcijas vadītājs Saeimā nodrošināju frakcijas atbalstu divu budžetu pieņemšanai. Un kā deputāts saņēmu un sadalīju šādu «kvotu». Kā šīs «kvotas» vērtēt? Ja mēs skatāmies no attīstītas, nobriedušas demokrātijas viedokļa, tas nav labi, tas nav izprotami. Savukārt cits jautājums ir - vai šādas kvotas ir objektīvi nepieciešamas, lai budžetu pieņemtu? Un es baidos, ka uz šo jautājumu atbilde ir un arī būs apstiprinoša.
Kvotās mulsina tāda kā rīvēšanās starp varas atzariem. Piemēram, deputāts X grib «savu» kvotu, lai rekonstruētu skolu, teiksim, Zaļeniekos. Šādi viņš apšauba, ka ministrija, šajā gadījumā Izglītības, pareizi izprot nozari. Lai gan kāpēc viņš nevarēja šo konkrēto nepieciešamību lobēt ministrijā visa gada garumā un panākt, ka tā tiek iekļauta ministrijas budžeta piedāvājumā?
Es paskatītos uz tevis aprakstīto situāciju citādi. Nobriedušā demokrātijā kompetents deputāts būtu parūpējies par saviem simboliskajiem Zaļeniekiem jau pirms budžeta pieņemšanas. Jo pats fakts, ka deputāts aizstāv tā reģiona intereses, no kura viņš ievēlēts, ir pilnīgi normāla lieta. Līdz ar to problēma drīzāk ir tā, ka deputāti dažkārt, kā saka, pamostas pēdējā brīdī, kad budžets ir jau Saeimā, un tad sanāk tā, ka kvota ir veids, kā palīdzēt novadam, no kura ievēlēti.
Īsi sakot, ja tu man prasītu, ko es par šīm kvotām domāju, tad, kad es sāku strādāt Saeimā, es teiktu, ka tas ir kaut kas ačgārns. Ar savu pašreizējo pieredzi man jāsaka, ka atbilstoši politikas attīstības līmenim šis kvotu modelis Latvijā reāli strādā.