Kad pirms 20 gadiem tika svinēta Raiņa 130. jubileja, pētniece Dienai bija sarūpējusi fragmentus no Raiņa Kopotu rakstu zinātniskā izdevuma (1977-1986) 30 sējumos neiekļautajām Raiņa piezīmēm par politiku, nacionālo jautājumu un neatkarīgas valsts uzbūvi. Arī toreiz 1995. gada 16. septembra SestDienā Grīnuma publikācijas ievadā rakstīja, ka ar Raini neviens vēl nav ticis galā: «Pārāk liels, brīvs un savs, lai būtu piejaucējams. Tas vēl nav izdevies nevienai valsts iekārtai, politiskai partijai vai ideoloģiskai sistēmai. Raini par savējo neiespēs padarīt arī «oficiālā Latvija» - vismaz tik ilgi, kamēr visaptveroša vara un noteikšana mūsu valstī saglabāsies svešiem kungiem pakalpīgu, kosmopolītiski orientētu un uz «ātru naudu» kāru politisku hameleonu rokās.»
Dažus fragmentus no fragmentiem atgādinām šodien. Kā redzam, dažas Raiņa domas tagad ir aktuālākas nekā pirms 20 gadiem.
«9.2.17. Krievi spriež pēc ārējībām par tautām. Leiši atņemti, top skaitīti par lielākiem skaitā, paši bez savas kultūras pieslejas krieviem, tos ievēro. Poļi gluži lielā skaitā. Somi ar konstitūciju un svešu kultūru. Igauņi tuvāk Pēterpilij un nepatstāvīgi. Latvieši visattīstītākā tauta, to neievēro. Latvieši visaktīvāk karo, to atraida sociāldemokrātija. Latvieši nereklamējas, ir patstāvīga kultūra, bet skaitā maz. Paši pret tautību kā sociāldemokrātija. Latviešus krievi nemeklē. Brīnās, ka gleznas un mūzika tāpat kā Eiropā, nau kā samojedi. Krievi barbari. Latvieši ir tiem vajadzīgi.
22.3.17. Par nacionālo jautājumu komunistu manifestā ir tik 20 rindiņas. Nau tieši teikts, grib atstāt nācijas vai nē. Vispār uz visiem svarīgākajiem jautājumiem atbild izvairi. Piem., ģimeni, sievu kopība.
21.5.17. Man uzvarēt. Lielinieki nau pareizs vārds, verdziski pārgūts, ne tulkots no krievu valodas. (...) Jāsaka - vairumnieki.
Resnais (Pēteris Stučka) mierīgi mājās sēdējis, kamēr man bij jāiet trimdā. Viņš tas revolucionārs. Nē, tik es.
10.10.17. Partijas (domāta Latvijas Sociāldemokrātija) balstīšanās tikai uz ekonomiskiem pamatiem, naudas, algas, materiāla laba uzsvēršana bija par iemeslu tagadējai laika nesaprašanai un pagrimšanai. Šinī laikā top izšķirti lieli jautājumi par brīvību vai autokrātiju, par garīgu vai mehānisku kultūru. Nau tikai laiks, kurā katra šķira lūko iegūt vairāk materiāla labuma. Jāizšķiras par proletisku, demokrātisku dzīves pārmaiņu un pasauls uzskatu. Vecais materiālais, pilsoniskais jāatmet. Viss uzskats par materiālisma uzvaru un materiālistu cīņas ir tikai pakaļdarīšana pilsonībai. Proletībai jānāk pie sava uzskata, pretēji pilsonībai: gars uzvar, sajūsma, brīvība garīga, pašdarbība priekš cilvēces. Tā nau materiāla dziņa, nedz materiāls mērķis.
Ka partija izrādas visumā pretēja ideāliem mērķiem: demokrātijai, republikai, tautībai, kultūrai, progresam un ka atsevišķi locekļi tik bieži izrādas par uzpirktiem aģentiem, tas viņas labo slavu sabojās. Neticēs. Un, tā kā partija bija visprogresīvākā daļa, tad neticēs pašam progresam. Tas dos vietu reakcijai.
29.11.17. Sociālisms, kā arī kristisms noliedz tautību, tā arī islamisms, viņi grib bezpatības masu, kura būtu paklausīga un vadāma. Tautas kā patības tām pretējas, un, kad padodas, tad ar nolūku stiprināties savā patībā. Tā stiprinātas tautas nes kultūras tālāk. Ļaunas izlieto šo vienojošo elementu reliģiju un sociālismu kā līdzekļus ar šo tiesību citas tautas apspiest, t. i., apēst, lai sevi tā divkārši stiprinātu.
Tātad reliģija ir vienojošs spēks, kas ved apziņā visu tautu brālību, bet panāk to ar paklausības sludināšanu. Tas ir nepareizi. Vajga brīvu līdzekļu, ne varas. Tādai jābūt nākotnes vienībai - brīvei.»