Tas man jums jāteic, ka cilvēks viņš, mans kaimiņš, bija vīrs ar plašu prātu! Savu sievasmāti, piemēram, viņš apstrādāja glauni - pagrūda viņai priekšā vekseli, bija pratis izraudzīties, tā teikt, visjūtīgāko brīdi! Šī kā zīda drāna, izsniedza pilnvaru visas muižas pārvaldīšanai, - ko vēl vairāk vajag? Tas tač nav nekāds nieks, ko, ja var sievasmāti saliekt ragā? Varat spriest paši. No manis viņš aizbrauca tomēr manāmi neapmierināts, - atkal viņu biju sodījis tā ap simt rubulīšiem. Viņš mani pat sabāra un teica, ka es gan esot nepateicīgs, nekādas līdzi jušanas, bet - vai es tur pie vainas? Tā, lai nu paliek, bet viņa padomu pieņēmu zināšanai, - tajā pašā dienā novizinājos uz pilsētu un apmetos iebraucamā vietā pie pazīstama veča no šķeltniekiem. Tas bija godā turams večuks, lai arī vientulības dēļ druscīt paskarbs - viņam visa ģimene apmirusi. Vienīgais, ka viņš tabaku nevarēja ciest ne acu galā un pret suņiem juta milzīgu riebumu, viņš, liekas, drīzāk ļaus, lai viņu pārplēš uz pusēm, nekā, teiksim, būs ar mieru ielaist suni pie sevis istabā!
«Vai gan,» viņš saka, «ko tādu drīkst! Te man goda kambarī pie sienas labpatīkas uzturēties pašai Dievmātei, un tepatās šis maitas suns stāvēs ar savu nešķīsto purnu!» To var saprast - izglītības trūkums! Es gan tikām turos pie tādas domas, ka pie kādas nu gudrības katrs ticis, pie tās arī turas!
- Jūs, kā skatos, esat varens filozofs, - otrreiz un ar tādu pašu izsmējību viņu pārtrauca Antons Stepaničs.
Šoreiz Porfīrijs Kapitoničs pat saīga.
- Tas vēl nav zināms, kāds filozofs esmu, - sadrūmis raustīdams ūsas, viņš bilda, - bet jūs es mīļuprāt būtu pieņēmis mācībā.
Mēs visi taisni vai ieurbāmies Antonā Stepaničā - katrs no mums gaidīja augstprātīgu atbildi vai vismaz zibenīgu skatienu. Bet - valsts padomnieka kungs savu smīniņu no nicīgā pārtaisīja par nevērīgu, tad nožāvājās un sašūpināja kājiņu - tik vien!
- Pie šī večuka tad nu es apmetos, - turpināja Porfīrijs Kapitoničs. - Kā jau paziņam, pašu labāko istabu viņš man neatvēlēja, pats viņš piemetās turpat aiz starpsienas, bet tieši tas man bija vajadzīgs! Pa šo laiciņu gan dabūju pārciesties! Istabiņa maziņa, karstums, ka vai jāsmok nost, pat mušas klāt vien lipinās, kaktā neredzēts svētbilžu skapītis ar vissenum senākiem svētajiem, uzsvārči tiem bāli un appelējuši, gaiss viss vienā eļļas smārdā, piedevām ar kādām vircēm, gultai divi pēļi, kā sakustina spilvenu - prusaki metas projām, aiz garā laika pārmēram biju sadzēries tēju - gatavā nelaime! Eju gultā, par gulēšanu nav ko domāt, bet aiz starpsienas mājastēvs pūš un elš, skaita lūgšanas. Beidzot tad nu tomēr viņš pierimās. Dzirdu, ka jau iekrācas - tā paklusi, pēc vecās modes, piedienīgi. Sveci sen esmu nopūtis, deg tikai lampiņa svētbilžu priekšā. Par traucējumu vien, tā sakot! Tad nu es ņemu un klusklusītiņam ceļos, kājas basas, pielavos pie lampiņas un uzpūšu... Nav nekas.
Eku re! - es spriežu. Pie svešiem, reku, neķeras... Kā tikai atlaižos gultā, šurmulis klāt, gatavs! Un skrāpējas, un ieskājas, un ausis skurina, nu, kā jau pienākas! Labs ir! Guļu un gaidu - kas tagad būs? Dzirdu - vecais pamodies. «Lielskungs,» viņš saka, «dzi, lielskungs?»
«Kas ir, ko?»
«Vai tu nopūti lampiņu?» Manu atbildi nesagaidījis, kā sāk ar joni penterēt: «Kas te ir? Kas te ir? Suns? Suns! Ak, tu nikonietis nolāpītais!»
(Turpinājums 8. marta numurā)