Santa spilgti atceras, ka reiz kāda skolotāja visas klases priekšā pajautājusi: «Kurš bija pieteicies tam bāreņu pabalstam?», un visu skatieni uzreiz pievērsušies Santai. Viņa kā topošā pedagoģe uzskata, ka šādi rīkoties nedrīkst nekādā gadījumā, jo tas ir ļoti aizskaroši.
Mēs tiekamies Jelgavā pašvaldības piešķirtā dzīvoklī, ko 23 gadus vecā sieviete iekārtojusi kopā ar vīru. Vēlāk atklājas, ka arī gaumīgais remonts ir viņu pašu roku darbs, jo, kad ievākušies, tur bijušas tikai padomju laiku tapetes un grīdlīstes. Ar izdomu jaunā ģimene piegājusi arī mēbelēm - gan televizora galdiņš, gan gultas pamatne veidota no nokrāsotām koka paletēm. Guļamistabā stāv bērnu gultiņa - pāris ir vecāki meitiņai, kura mūsu tikšanās rītā jau aizvesta uz bērnudārzu. Arī Santas darba dienas paiet bērnudārzā - viņa strādā par audzinātāju: «Tas man sagādā ļoti daudz prieka - redzu, ka bērniem patīku, un, ja šo darbu vēl labāk atalgotu, būtu vispār brīnišķīgi!» Maza būdama, viņa ar apbrīnu skatījusies uz Īslīces SOS bērnu ciemata bērnudārza audzinātājām un gribējusi viņām līdzināties, un arī tagad jau no pirmās dienas darbā sapratusi, ka ar profesijas izvēli trāpījusi desmitniekā.
Karsta dzīvošana
Durvis uz šo sapni Santai pavērušās nesen - viņa iestājās augstskolā, kur pašlaik neklātienē studē pedagoģiju, un Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija segusi viena gada studiju maksu. Taču, lai līdz tam nonāktu, nācies «pacīnīties»: «Jau biju precējusies, tāpēc man norādīja, ka, ja esmu izveidojusi ģimeni, tad finansiāli palīdzēt man viņi vairs nevarot. Taču bijusī Jelgavas SOS jauniešu mājas vadītāja šādam argumentam nepiekrita un uzstāja, sakot, ka asociācija tieši to vēlas panākt - lai audzēkņi veidotu stabilu ģimeni, nevis mainītu partnerus. Lielā mērā pateicoties viņai, skolas naudu man piešķīra. Par pusotru gadu gan nāksies maksāt pašai.» SOS Bērnu ciematu asociācijas aprūpē Santa atradās līdz 22 gadu vecumam, un jau tad, kad daļēji bija uzsākusi patstāvīgu dzīvi, organizācija noteiktu laiku viņai pārskaitījusi ikmēneša pabalstu, kas bijis liels atspaids.
Vēl nesen Santa gan bijusi dumpīga pusaudze, kura ar daudzām lietām neesot gribējusi samierināties un ļoti ilgojusies tikt prom no SOS bērnu ciemata noteikumu rāmjiem, tāpēc apzināti tos pārkāpusi, cerot, ka organizācija no viņas atteiksies. Tomēr tas nenotika. «Sešpadsmit gadu vecumā no Īslīces SOS bērnu ciemata pārcēlos dzīvot uz tobrīd jaunatvērto jauniešu māju Jelgavā. Bauskas pusē pabeidzu pamatskolu, taču vidusskolā uzreiz neiestājos, jo man tobrīd dzīvē neko nevajadzēja. Laiku aizpildīju, strādājot veikalā, pēc tam vēl šur tur, taču es nedrīkstētu turpināt dzīvot jauniešu mājā, ja nekur nemācītos. Sākumā viņi ielika mani mācīties vakarskolā, taču es to uzskatīju par apkaunojumu un uz turieni negāju. Visu laiku dumpojos, bet pēc laika sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi, un atsāku mācīties, pabeidzu profesionālo vidusskolu, ieguvu sekretāres diplomu,» tagad atminas jaunā sieviete. Jauniešu mājā gan gājis «ļoti karsti», bijusi nepārtraukta rīvēšanās, īpaši daudz strīdu izcēlušies par sadzīviskām lietām, ko Santa uzskata par normālu parādību, kad vienā mājā jādzīvo daudziem pusaudžiem. «Šo iemeslu dēļ piedzīvoju daudz dīvainu mirkļu, kad sāku dzīvot personīgajā dzīvoklī. Piemēram, ka savu maku vai telefonu varu nolikt jebkur un neviens to neaiztiks, tāpat arī, ka nav visu laiku jāvaktē veļasmašīna, lai manu veļu kāds neizspārdītu pa grīdu.»
Lielā priekšniece
Daudz patīkamākas atmiņas Santai ir par Īslīces SOS bērnu ciematā pavadīto bērnību. Viņa un trīs brāļi bijuši pirmie iemītnieki vienā no trīspadsmit šī ciemata mājām: «Pēc apmēram divām bērnu aprūpes centrā Jelgavā pavadītām nedēļām mūs četrus, ģērbtus smieklīgos kombinezonos, atveda uz Īslīci. Nebija tā - o, jē, esam nonākuši foršā zemē! Man toreiz bija seši gadi, un tādā vecumā lielas apjēgas nav - kur paņem, tur dzīvo un ir labi.» Santa atsauc atmiņā kādu epizodi, kad visi sasēdušies pie ēdamgalda un uzreiz sākuši skaitīt lūgšanu, kā tas viņiem mācīts bērnunamā: ««Mamma» uz mums skatījās un brīnījās, bet arī pati uzreiz bara iespaidā salika kopā rokas. Vēlāk atklājās, ka viņa ir ļoti ticīga.» Pēc laika ģimenei pievienojušās vēl divas meitenes, vēlāk vēl viena viņu jaunākā māsa. «Viņas slēpa maizītes zem spilvena, droši vien tāpēc, ka ilgstoši nebija ēdušas,» atminas Santa, piebilstot, ka viena no «māsām» drīzumā kļūs par viņas meitiņas krustmāti.
Runājot par savu SOS bērnu ciemata audzinātāju jeb «mammu», Santa atzīst, ka, bērns būdama, neuzlūkoja viņu kā vienkārši algotu darbinieci, bet drīzāk kā mammu šī vārda ierastajā izpratnē - starp abām valdījusi uzticēšanās, bija izveidojusies saite. «Es gan viņu saucu vārdā. Vispār atceros, ka mēs, bērni, «mammu» uzrunājām uz «jūs» un, pārnākot mājās no skolas, teicām «labdien», nevis «čau». Viņa mūs audzināja kārtīgi, lai izaugam par cilvēkiem, nevis mežoņiem. Arī maltītes gatavojām visi kopā, kā bērni ar prieku iesaistījāmies - patika burkānus pamizot. Un jau toreiz man bija kārtības mīlestība, es savā mājā vienmēr biju lielā priekšniece - visus izdzinu ārā un tad to uzkopu no augšas līdz apakšai. Visiem pret to bija cieņa.»
Kad Santa pārcēlās dzīvot uz jauniešu māju, tur esošos sociālos audzinātājus uzlūkojusi tikai kā darbiniekus, ne vairs ģimenes locekļus: «Kad viņi man jautāja privātākas lietas, zināju, ka atbildes nepieciešamas vien darba atskaitēm, un man tas nepatika. Ja viņiem patiešām interesētu, iespējams, nebūtu tik ļoti spurojusies pretī un rīkojusies par spīti.» Santa gan atzīst, ka daudzi SOS jauniešu mājā strādājošie šo darbu darījuši no sirds un arī tagad viņa ar prieku satiek šos cilvēkus ārpus viņu darba laika. Tāpat vidēji reizi gadā Santa ar mazo meitiņu dodas paviesoties uz savu bērnības māju Īslīces SOS bērnu ciematā pie tur tagad strādājošās «mammas» Anitas, par kuru Diena jau rakstīja.
Santa ir iekārtojusi savu privāto un profesionālo dzīvi un tagad, uz visu paraugoties no malas, saka: «Ja es būtu dzīvojusi kaut kādā bērnunamā, nezinu, vai mana dzīve būtu tāda kā šobrīd. Fantāzija uz negatīvo pusi nedarbojas, bet uzskatu, ka man paveicās nonākt SOS bērnu ciematā.»