gada līdz 2012.gadam». Saeimas deputātiem, kuri, balsojot par šī likuma pieņemšanu, labi zināja, ka tā anotācijā ir rakstīts, ka šis likums var radīt pamatu personām vērsties Satversmes tiesā, tagad vajadzētu būt gataviem meklēt avotus, kā finansēt tiesas sprieduma izpildi.
Iespējamo finansējuma avotu klāsts nav īpaši plašs. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Jaunais laiks) gan vēl cer, ka ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Eiropas Komisiju (EK) varētu izdoties vienoties, ka pensiju izmaksa pilnā apmērā tiks nodrošināta uz 2010.gada valsts budžeta deficīta palielināšanas rēķina, tomēr ar aizdevēju pretimnākšanu noteikti nevajadzētu rēķināties. Tiesa, 2010.gada valsts konsolidētā kopbudžeta deficīts pagaidām ir plānots mazāks par 8,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Taču jāņem vērā, ka vēl pavisam nesen - pērnā gada rudenī - SVF un EK jau skaidri norādīja, ka Latvijas kreditoriem svarīgāka par budžeta deficīta rādītāju ir spēja virzīties uz mērķi, kuru varētu dēvēt par nedzīvošanu pāri saviem līdzekļiem. To, ka mūsu valsts pārvaldei līdz izpratnei par to, ka budžeta izdevumi ir jāsabalansē ar ieņēmumiem, vēl tālu, apliecina operatīvie dati par 2009.gada valsts budžeta izpildi. Raugi, Valsts kases aprēķini liecina, ka, vadoties pēc tā dēvētās naudas plūsmas metodes, valsts pamatbudžeta un sociālā budžeta kopējais deficīts sasniedzis aptuveni 6,6 % no IKP. Tas liecina, ka, spītējot plaši izskandinātajam taupības režīmam, pērnā gada pēdējā mēneša laikā budžeta deficīts uzaudzēts par aptuveni 2,1% no IKP. Nevarētu teikt, ka tas ir pārsteigums - decembrī valdībā tika lemts par daudzmiljonu piešķīrumiem no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Un tomēr fakts, ka arī tik ļoti smagajā 2009.gadā ministrijas un citas institūcijas ļāvušās par sliktu tradīciju kļuvušajai gada pēdējā mēneša izšķērdībai, izskatās pavisam neglīti. Tas liecina vai nu par nepareizu budžeta plānošanu vai par atklātu bezkaunību.
Būtu jārēķinās, ka pensiju izmaksas nodrošināšanai nepieciešamos līdzekļus nāksies vien meklēt citos veidos. Izvēles iespējas nav īpaši plašas. Pirmā izvēle varētu būt sociālo iemaksu likmes palielināšana - šādu iespēju, tas ir, socnodokļa likmes celšanu par četriem procentpunktiem, pieļauj aizdevējiem jau iepriekš dotie solījumi. Taču sociālo iemaksu likmes celšana būtu kliedzošā pretrunā ar finanšu ministra Einara Repšes (Jaunais laiks) pausto, ka darbaspēka nodokļu celšana, kas jau notikusi, palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, patiesībā nebūt nav bijusi labākais risinājums. Finanšu ministrs arīdzan uzsvēris, ka Latvijai pēc iespējas ātrāk būtu jādomā par darbaspēka nodokļu samazināšanu.
Ja šī nostāja netiek krasi mainīta, valdībai un Saeimai nāksies vien ķerties pie 2010.gada valsts budžeta grozīšanas, lai pensiju izmaksai nepieciešamos vairāk nekā 100 miljonus latu iegūtu, samazinot valsts pamatbudžeta izdevumus. Tieši šis risinājums laikam gan būtu visloģiskākais, jo īpaši tāpēc, ka tieši valsts pamatbudžeta savulaik uzpūsto izdevumu segšanai tika izmantots slavenais sociālā budžeta pārpalikums. Sociālā budžeta pārpalikums jau ir krietni sarucis, turklāt lielā mērā virtuāls, tādēļ jebkādas spekulācijas par to, ka tieši šo pārpalikumu varētu izmantot, lai segtu izmaksas, ko radījis Satversmes tiesas spriedums, ir jāizbeidz.
Arī apgalvojumi, ka pensiju izmaksai varētu izmantot līdzekļus, kuri noguldīti Parex bankā vai tiks iegūti, šo banku pārdodot, ir tikai un vienīgi spekulācijas. Pirmkārt, daļu no depozītiem, kas Parex bankā izvietoti, lai nodrošinātu tās likviditāti, ļoti iespējams, būs jāpārvērš kapitālā. Otrkārt, pat tad, ja Parex bankas pārdošanā izdosies iegūt līdzekļus, ar ko pietiktu Satversmes tiesas sprieduma izpildei 2010.gadā, šīs naudas novirzīšana pensiju izmaksai ir utopija.
Savā ziņā ironiski, ka tieši Jauno laiku pārstāvošajam V.Dombrovskim nāksies izdomāt, kā nodrošināt šī sprieduma izpildi. Ironiski tāpēc, ka pirms pusotra gada tolaik vēl opozīcijā esošais Jaunais laiks bija viena no partijām, kas aicināja pilsoņus uz referendumu par Pensiju likuma grozījumiem, kas paredzēja būtiski palielināt pensijas. Tagad, domājams, Jaunā laika politiķi paši jūtas atviegloti, ka referendums toreiz neizdevās kvoruma trūkuma dēļ. Jo, ja tas būtu izdevies, pērn pensijas būtu nācies griezt vēl vairāk, bet šobrīd būtu jālauza galva par to, kur ņemt nevis 100 miljonus latu, bet vēl lielāku summu.