Kirkegora latviskā izdevuma idejas autors un galvenais īstenotājs Viestarts Vidiņš pats studē filozofiju ārpus Latvijas un atzīst, ka šī darba latviskais tulkojums bijis viņa personiskais mērķis un nepieciešamība. Taču ieguvēji no tā esam mēs visi - un ne tikai tāpēc, ka nelielajam skaitam klasisku filozofijas darbu tulkojumu nu piepulcināms vēl viens.
Ar ko Kirkegors ir nozīmīgs pasaulē un laikā, kurā mēs dzīvojam?
Man nešķiet, ka pasaule un laiks, kurā dzīvojam, ir īpaši atšķirīgi no pasaules un laika, kurā dzīvoja Kirkegors. Galvenokārt tāpēc, ka tik liels laika sprīdis jau nav pagājis - nieka 150 vai nedaudz vairāk gadu. Protams, ir dažas atšķirības - gan neizdzēšami vēsturiskie notikumi, kas bijuši pēdējos pāris gadsimtos, gan, piemēram, tehnoloģijas - plašā nozīmē -, kas iesaistītas mūsu dzīvē. Tomēr šīs atšķirības nav pārāk nozīmīgas, ja aizdomājas, vai tās man ko fundamentāli maina. Ko nozīmīgu maina viegli pieejams telefons vai klusāks ledusskapis, vai ērtāks sabiedriskais transports? Diezin vai kāds nopietns cilvēks teiktu, ka tie palīdz atrisināt kaut ko patiesi svarīgu. Tie jau visi ir «kostiļi i protezi» (kruķi un protēzes - krievu val.), kā Rakstnieks izteicās A. Tarkovska filmā Stalkers.
Vai un kāpēc vispār jālasa Kirkegors?
Tāpēc, ka dažos darbos Kirkegors ir spējis pieskarties noturīgiem jautājumiem, noturīgām šaubām, noturīgam nemieram, kas daudziem cilvēkiem ir neizbēgams - ir tagad, bija pirms daudziem gadsimtiem un būs, visticamāk, arī turpmāk. Nevaru aprakstīt šos jautājumus, bet bieži tie sākas ar «kāpēc?» un var iedzīt izmisumā, ja uz tiem cenšas atrast vienkāršu atbildi. Lasot, piemēram, Bailes un trīsas, tās man deva ja ne mierinājumu, tad vismaz iedrošinājumu - redz kā, ne pirmais es cepos par to, ko nozīmē, piemēram, ticēt, kāpēc man tas nesanāk utt. Un, ja es neesmu pirmais, tad jau var vēl paskatīties, kā necensties katrā kalnā kāpt, katru problēmu pievārēt tā, it kā es būtu pirmais, bet ļaut kādam citam palīdzēt. Kirkegors spēj sniegt šo iedrošinājumu un arī kaut kādu apjausmu, ka tas jau patiesībā nav slikti, ka esmu nonācis grūtībās. Tā teikt - tas pieder pie lietas.
Kāpēc tieši Bailes un trīsas, nevis kāds cits no Kirkegora darbiem?
Kad pirms vairākiem gadiem sāku šo to lasīt no Kirkegora, Bailes un trīsas bija pirmais darbs, kam pievērsos. Protams, ne gluži nejauši - šis jau arī ir vispazīstamākais Kirkegora darbs un visvairāk tulkotais. Tā nu, kad cieši nolēmu, ka Kirkegors jātulko latviešu valodā, sapratu, ka no visiem viņa darbiem tieši Bailes un trīsas gribu lasīt arī latviski.
Man arī šķiet, ka šis darbs vislabāk iepazīstina ar Kirkegoru. Daži vēlākie viņa darbi, protams, daudz niansētāk apskata specifiskus jautājumus, (piemēram, jau minēto «ticību»), bet Bailes un trīsas izceļas ar to, ka sniedz pārskatāmu problēmu loku, ko Kirkegors ir risinājis. Turklāt Bailes un trīsas tomēr ir literāri viens no, ja ne visizcilākais Kirkegora darbs. Viņš pats šim darbam piešķīra lielu nozīmi un pat paredzēja tā likteni, rakstot dienasgrāmatā, ka «pēc manas nāves ar Bailēm un trīsām vien pietiks, lai manu autora vārdu padarītu nemirstīgu. Tad to lasīs un tulkos svešās mēlēs».
Kad stāstīju gruzīnu rakstniekam un kirkegoristam Levanam Beridzem, ka pirmo reizi latviešu valodā tiek izdots Kirkegors, viņš pauda neviltotu izbrīnu un pat sašutumu, ka šis filozofs līdz šim nav ticis latviskots. Vai tev ir versijas, kāpēc šāda neieinteresētība?
Domāju, ka Kirkegors nebūt nav vienīgais līdz šim netulkotais autors, kurš varētu izraisīt šādu sašutumu. Kaut arī samērā daudz kas ir tulkots, netulkotais nozīmīgo tekstu apjoms ir satriecošs. Piemēram, filozofijas studentiem vajadzētu brīnīties, ka 200 gadu laikā vienīgais tulkotais Hēgeļa darbs ir neliels Enciklopēdijas fragmentiņš Viļņa Zariņa tulkojumā. Vispār jau vietas nepietiktu uzskaitīt pat daļu šo autoru un tekstu.
Tomēr man negribas domāt, ka šādi robi literatūrā latviešu valodā radušies kādas īpašas Latvijā dzīvojošo cilvēku nevīžības dēļ. Ja tas tā būtu, tulkoto tekstu apjoms, visticamāk, nebūtu pat tāds, kāds ir. Drīzāk pie vainas varētu būt daudz apspriestā izglītības kvalitāte un mērķi. Muļķīgi iedomāties, ka jaunieši paši izlems, ka jālasa Kirkegors, Aristotelis, Galilejs vai kāds cits sarežģītāks teksts (tie, kas izlems, drīzāk ir izņēmums). Uz to ir jāmudina un pat jāpiespiež. Rezultāti varētu būt pārsteidzoši, jo ar lasīšanu jau ir kā ar lielu daļu gan labu, gan sliktu lietu - kad pārbaudīta un iepatīkas, gribas arvien vairāk. Lasītāju kļūtu vairāk, un būtu iemesls tulkot sparīgāk. Par to varbūt vajadzētu padomāt kultūras un izglītības iestādēm - vai tomēr nevajadzētu uz pārdesmit gadiem ieviest apjomīgāku plānveida akadēmisko un ne tikai akadēmisko tulkošanu, lai tā nebalstās galvenokārt uz privātiem uzņēmumiem un cilvēkiem, kas paši grib kādu tekstu lasīt dzimtajā valodā.
Kā tu pats nonāci līdz Kirkegoram?
Kirkegoru sāku lasīt, kad Rīgā studēju teoloģiju. Teju pirms 10 gadiem. Tas laiks sakrita ar dažām neērtībām, emocionālām grūtībām, kurās nācās dzīvot. Kirkegors man palīdzēja ar tām tikt galā. Vai precīzāk - spēju pieņemt, ka nav jēgas sevi spiest mainīt lietas, kuras prasa pārāk lielu piepūli un galu galā ir bezjēdzīgi mainīt. Lēnām sapratu, ka jāmaina vien tās, kuras svarīgas pašam. Tai laikā, šķiet, domāju, ka jābūt uzticīgam savam «es», kaut tagad gan vairs neesmu drošs, ko tas īsti varētu nozīmēt. Toreiz interesanti šķita arī Kirkegora privātās dzīves elementi, īpaši viņa attiecības ar līgavu, un viņa pārdomas par romantisko mīlestību. Tagad, par to domājot, šķiet, ka manas attiecības ar viņa tekstu bija samērā emocionālas.
Pirms dažiem gadiem sāku studēt filozofiju un atgriezos pie Kirkegora lasīšanas. Tad arī sāku viņu lasīt ar praktiskāku mērķi - lai pildītu savus akadēmiskos pienākumus. Tagad, kad Bailes un trīsas ir izdotas latviešu valodā, ceru vēlreiz veltīt ilgāku laiku šī darba lasīšanai un noskaidrot, kādus vēl jautājumus un grūtības tas man spēs sagādāt.