Vakar noslēdzās viens Latvijas nākotnei svarīgs posms - arī pēdējais luksofora signāls ceļā uz Eiropas monetāro savienību ir rādījis zaļo gaismu, un izskatās, ka Latviju no iestāšanās eirozonā tiešām nekas vairs neapturēs. Piesardzība ir kapitulējusi globalizācijas priekšā.
Šis brīdis savā ziņā ir līdzīgs 2004. gadam, kad Latvija paveica lielu ģeopolitisko lēcienu un gandrīz vienlaicīgi pievienojās gan NATO, gan ES. Arī toreiz, sekojot kalna galā uzstādītajam mērķim, uz augšu rāpāmies pa šauru un stingri iezīmētu taciņu, bet pēc iestāšanās ar visu kritēriju ievērošanu jau mazliet atslābām, uz jaunā kredītdevēju un ņēmēju savstarpējās uzticības viļņa piedzīvojām treknus laikus, kuriem, kā zināms, sekoja pamatīgs kritiens uz sēžamvietas un atkal - sausiņi un ūdens. 2014. gada rudenī būs nākamās Saeimas vēlēšanas, solījumi birs kā no pārpilnības raga, bet mēs no jauna stāvam izbadējušies kalna galā. Un re, pie apvāršņa jau atkal parādās daži trekno gadu darboņi ar speķīti kabatā. Nav jābūt dietologam, lai saprastu, ka te pastāv zināms jo-jo efekta drauds.
Un te nebūt nav runa par iespējamām skolotāju vai pensionāru straujas aptaukošanās problēmām, daudz lielāku piesardzību rada jauna finanšu burbuļa pūšanas draudi. Dažam gan var šķist, ka Latvijas ekonomika ir tik kalsna un vidējais iedzīvotājs tik izkāmējis, ka te nemaz nav neviena, kam to burbuli īsti pūst, tomēr tas ir maldīgs priekšstats.
Latvijā joprojām ļoti veiksmīgi tiek piesaistīts nerezidentu kapitāls, un, lai arī Valdis Dombrovskis bažas par šo riska faktoru mēģina aizslaucīt ar Latvijas banku samērā mazo kapitālu salīdzinājumā ar valsts IKP, būtiskākā šeit tomēr ir nerezidentu noguldītāju lielā daļa, kura sasniedz 50%, un tas ir vairāk nekā Šveicē. Arī ātro kredītu bums ir labs indikators - ja būs, kas dod, tad būs arī, kas ņem, bieži vien neizvērtējot savu iespēju parādu atdot.
Interesanti ir arī gaidāmie grozījumi Komerclikumā, pēc kuriem, slēpjoties aiz argumenta par personu datu drošību, būs tikpat kā neiespējami noteikt investīciju izcelsmes valsti. Datu necaurspīdība ir viena no galvenajām nodokļu paradīžu priekšrocībām, kas iet roku rokā ar zemajiem uzņēmumu nodokļiem, kas Latvijā ar 15% ir vieni no zemākajiem visā Eiropā.
Skaidrs, ka ekonomisko attīstību mums vajag un arī investīcijas, kā ne kā - esam jau pietiekami badojušies. Jaunā valūta mums noteikti pavērs durvis uz lētākiem aizņēmumiem un garantēs lielāku investoru uzmanību. Bet turpat netālu guļ arī vecais grābeklis, no kura uz pieres vēl joprojām rotājas apaļš puns. Nesenā badošanās kombinācijā ar jaunā statusa dotajām iespējām un valsts uzņemto kursu nodokļu paradīzes virzienā izsauc tādu kā dežavū - kaut kur tas jau ir bijis.