Vēlēšanas notikušas. Viss norit kā parasti. Šampanietis izdzerts, krēsli savākti, pazaudētie telefoni atrasti, un nu sākas nākamais etaps - kreditori sāk prasīt, kad un kā atmaksās rēķinus. Es te domāju tikai un vienīgi vēlēšanu rezultātu gaidīšanas telpu īres, ēdienu un dzērienu, neko citu, ja gadījumā kāds padomāja.
Arī citi notikumi ierasti - Saskaņa pārliecībā, ka viņiem nu pienāktos veidot valdību, jo par veselu balsi apsteigts nākamais sekotājs. Lielās Vienotības partijas spice, kura taču ar visām četrām rietumu vērtībās, ne ar zilbi neiepīkstas par partijas vadības atkāpšanos gan remdenā rezultāta, gan personīgi saņemto svītrojumu dēļ.
Tāpat kā parasti, zaļie zemnieki uzlaiž šlāgervalšus, vismaz ir pamats, bet Nacionālā apvienība atgādina, ka no viņiem neizspruks ne utainie, ne zili pelēkie.
Tas nu ir kā parasti. Tomēr ir arī kas neparasts - Saeimā iekļuvušas divas jaunas politiskas partijas, kurām vēlētājs tā kā devis nelielu mandātiņu. Ingunas Sudrabas No Sirds Latvijai un raibā Reģionu apvienības kompānija.
Katras partijas galvenais uzdevums būtu mēģināt izpildīt vēlētājiem solīto. Lai izdarītu, būtu kaut nedaudz jātiek pie teikšanas. Vecie pašreizējās koalīcijas vēži, sajūtot netīkamus kairinājumus, saspiežas kopā un murmina, ka viņiem jau arī tāpat būs gana labi un silti. Jaunatnācējiem tad nu vajadzētu ar visu spēku lūkot pierādīt, ka viņu iesaistīšana būtu īsteni laba un pareiza.
Tam tā VAJADZĒTU būt. Bet kas notiek īstenībā? Sudrabas kundzei nav laimējies. Amizieris ar austrumu kaimiņzēniem radījis lielu neticību un, jāsaka, arī pamatotus argumentus, ka viņu un kompāniju neviens pie valdības galda īsti negrib redzēt. Tomēr interesantākais ir tas, ka arī pati kundze tā īsti nemaz uz turieni neraujas. Viņa un piekomandētā rota stingri raudzīšoties uz pozīcijas darbiem un noteikti norādīšot uz iespējamām nelikumībām. Un, kad jau izskan pieļāvums, ka viņa varētu vadīt Saeimas Revīzijas komisiju, tad vispār bezmaz iestājas šokolāde. Revidēs, norādīs, rīkos preses konferences, kur Pelnrušķītes toņkārtā norādīs, kādā grīstē viss salaists un nepieciešams mainīt pašus pamatus. Atvainojiet, bet bezgalīgo žēlabu seriālu mēs esam dzirdējuši jau N gadus no Valsts kontroles postamenta. Vidējais klausītājs noskurinājās - eh, zog vienā zagšanā, kad tam reiz gals būs… un viss.
Vēl dīvaināka ir Reģionu apvienības pozīcija. Bondara kungs jau nodeklarējis, ka tieši viņi esot šīs Notikuma div- vai pat trīskārtēji uzvarētāji. Pašreizējais politbirojs arī tā piekāpīgi grudzina, ka varbūt arī varētu… un galu galā - kāds taču balsojis un cerējis.
Tomēr arī Reģionu kompānija nemaz īpaši nealkst šī goda. Opozīcijā pabūt esot lielisks politiķa pārbaudes tests, koalīcijā iešot, ja tur esošie pilnīgi mainīs darbības principus (kā tad, šie jau pārbijušies rakstot projektu, kuru pazemīgi nesīs reģionāļiem atrādīt). Arī pulka daudzinātais Artuss nesīšot Saeimā jaunas vēsmas, svaigu gaisu un videokameru… un tikai. Ļoti grūti saprast, kā tad tiks realizēti vēlētājiem dotie solījumi.
Tomēr ir divas labas ziņas.
Pirmkārt, atalgojums un bonusi Saeimas pozīcijas un opozīcijas krēsliem neatšķiras. Otrkārt, sēdēšana opozīcijā ir īstā vieta, mūsu, tātad PAREIZĀ VIEDOKĻA paudējiem. Par pārējo - kā sanāks. Un, ja nesanāks, vainīgo atradīsim.