Nozares, kurās šāda likuma apiešana ar līkumu sastopama visbiežāk, saskaņā ar Valsts darba inspekcijas (VDI) teikto, ir būvniecība un dažādi pakalpojumi - skaistumkopšana, autoservisi, šūšana, arī zobārstniecība.
Ekonomiskā atkarība
Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta direktora vietniece Ineta Vjakse kā galveno atšķirību starp pašnodarbināto un darba ņēmēju min to, ka pašnodarbinātais pats nosaka gan vietu, kur viņš strādā, gan savu darbalaiku. Tiklīdz darbakārtību - darba vietu, darba grafiku un atvaļinājumu - nosaka darba devējs, tā tās ir uzskatāmas par klasiskām darba tiesiskajām attiecībām, kad jāslēdz darba līgums. «Piemēram, šuvēja var būt gan pašnodarbinātā, gan darba ņēmēja. Ja šuvēja apņemas kādam pasūtītājam reizi mēnesī piegādāt trīs kleitas, strādājot mājās un šujot sev izdevīgā laikā, tas ir klasisks pašnodarbinātības gadījums un ir slēdzams uzņēmuma līgums. Savukārt, ja šuvējai katru dienu jābūt šūšanas darbnīcā un jāstrādā noteiktu laiku, kuru nosaka darba devējs, tās ir darba tiesiskās attiecības un ir slēdzams darba līgums,» atšķirību iezīmē I. Vjakse. Viņa arī norāda, ka būtiska darba attiecību pazīme ir veicamā darba regularitāte.
Ja kāds uzņēmējs nesaprot, slēdzams darba vai uzņēmuma līgums, der ielūkoties likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kurā minētas sešas pazīmes - pastāvot kaut vienai no tām, strādājošais uzskatāms par darba ņēmēju, nevis pašnodarbināto. Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes amatpersona Iveta Torgāne stāsta, ka likums paredz, piemēram, ja strādājošais neuzņemas finansiālu risku peļņu nenesoša darba izpildes gadījumā, tad tas norāda uz darba tiesiskajām attiecībām, nevis pašnodarbinātību. Vēl viena būtiska atšķirība starp pašnodarbināto un darba ņēmēju ir tā, ka pašnodarbinātais darbu veic ar savu aprīkojumu, piemēram, amatniecības instrumentiem vai datoru, darba ņēmējs - ar darba devēja aprīkojumu.
Ja uzņēmēji nelikumīgi aizstāj darba tiesiskās attiecības ar pašnodarbinātību, valsts sociālajam budžetam aiziet garām nauda, jo pašnodarbinātais obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas jeb tā dēvēto sociālo nodokli maksā vienu reizi ceturksnī no jebkuras brīvi izvēlētas summas, bet ne no mazākas par 320 eiro. Tas nozīmē, ka pašnodarbinātais, kurš nopelnījis, piemēram, 800 eiro mēnesī, var nemaksāt sociālo nodokli no visas summas, kamēr darba ņēmēja gadījumā šāda izvēle nepastāv. (Atšķirīga kārtība gan ir pašnodarbinātajiem - fiksētā ienākuma nodokļa maksātājiem.)
Soda darba devēju
Ka darba tiesisko attiecību aizstāšana ar pašnodarbinātību ir izplatīts pārkāpums visā Latvijā, atzīst Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītāja Baiba Puķukalne. «Nevaram pateikt, cik bieži tiek noslēgti nelikumīgi uzņēmuma līgumi, jo tie «ieiet» nereģistrētās nodarbinātības uzskaitē. Ja ir nelikumīgs uzņēmuma līgums, uzskatām, ka darbinieks ir nodarbināts nelikumīgi, jo nav noslēgts darba līgums, un sods par to juridiskajai personai ir no septiņsimt līdz trīstūkstoš sešsimt eiro,» skaidro B. Puķukalne un uzsver - lai gan nelikumīgo uzņēmuma līgumu ir parakstījis arī darbinieks, sodīts tiek tikai darba devējs, jo darba līguma noslēgšana ir darba devēja pienākums.
«Strādājošie par šādiem pārkāpumiem parasti ziņo tikai tad, kad no darba ir aizgājuši. Taču tādā gadījumā darba devēja vainu pierādīt ir daudz grūtāk, lai arī nav neiespējami. Nereti būt par pašnodarbināto labprātīgi piekrīt arī pats strādājošais, jo tad iespējams maksāt mazākus nodokļus. Taču jāatceras, ka pašnodarbinātie nesaņem atlaišanas pabalstus, kā arī kompensāciju par nelaimes gadījumu darbā. Diezgan daudz strādājošo neizprot atšķirību starp uzņēmuma un darba līgumu un ir pārliecināti, ka, parakstot uzņēmuma līgumu, ir parakstījuši darba līgumu un par viņiem tiek maksāti visi nodokļi,» stāsta VDI pārstāve.
Sava specifika ir mediju nozarē, kur nereti žurnālistam, kurš pēc visām pazīmēm ir štata darbinieks, tiek piedāvāts būt ārštatā un tiek slēgts autorlīgums. Arī tas ir nelikumīgi, uzsver B. Puķukalne. Atšķirību, kas pastāv starp ārštata un štata žurnālistu, var pielīdzināt atšķirībai starp pašnodarbināto un darba ņēmēju.
Jāmazina nodokļi
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns bilst, ka, pēc arodbiedrības biedru novērojumiem, darbaspēka izmaksu optimizācija, darba līgumu vietā slēdzot uzņēmuma līgumus, aizsākās krīzes gados un diemžēl arī vēl tagad daudzi uzņēmēji no tās nav atteikušies. «Krīzes gados varbūt tiešām daudziem uzņēmējiem tas bija izdzīvošanas jautājums, bet nu jau būtu pienācis laiks no šādas nelikumīgas prakses atteikties. Sliktākais ir tas, ka pašnodarbinātības gadījumā strādājošais paliek bez sociālajām garantijām - bez apmaksāta atvaļinājuma, slimības lapas, atlaišanas pabalsta, nemaz nerunājot par pensiju, kā arī dažādiem apdrošināšanas pabalstiem,» norāda E. Baldzēns. Uz iebildumu, ka pašnodarbinātais pats par sevi maksā nodokļus un bez garantijām gluži nepaliek, arodbiedrības runasvīrs attrauc, ka tad jau visā valstī varētu pāriet uz pašnodarbinātību «un miers».
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone uzsver, ka ilgtermiņa risinājums, lai šādas situācijas patiešām izskaustu, ir pakāpeniska darbaspēka nodokļu sloga samazināšana. «Virzība uz to jau notiek - piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazinājums jau ir likumā noteikts. Līdz 2016. gadam tiek plānots samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 22%. Tāpat LDDK un sadarbības partneri ar Finanšu ministriju parakstīja Nodokļu politikas stratēģiju 2015.-2017. gadam, kas paredz ik gadu palielināt neapliekamo minimumu, kā arī nemainīt patlaban spēkā esošās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas likmes darba devējiem un ņēmējiem, nodrošinot pakāpenisku situācijas uzlabošanos,» stāsta L. Meņģelsone.