Iespējas adoptēt bērnu no ārvalstīm ir pilnīgi brīvas un pilnīgi atvērtas, tomēr visdrīzāk gadījumu skaits, kad Latvijas iedzīvotāji adoptē ārvalstu bērnus, ir niecīgs. Dienai gan neizdevās atrast statistiku par gadījumiem - ne Tieslietu ministrijas iestādēs, ne LM nav šādas uzskaites. Te gan LM pārstāve L. Liepiņa uzreiz norāda, ka LM varētu būt dati tikai par tiem gadījumiem, ja bērns adoptēts no kādas valsts, kas pievienojusies Hāgas konvencijai par starptautisko adopciju, jo tad LM ir centrālā iestāde. «Par Hāgas konvencijas valstīm varu teikt, ka šādas adopcijas nav bijušas,» viņa saka. Iespējams, Latvijas iedzīvotāji bērnus no ārvalstīm adoptēt neizvēlas, jo process - ceļojuma, uzturēšanās ārvalstī, tulkošanas izdevumi - ļoti dārgi izmaksā, turklāt uz adopciju jāgaida ļoti garās rindās. «Viņi iestājas rindā ar visu pasauli - visas pasaules ārvalstu adoptētājiem, kas tādus mazus bērnus gaida,» skaidro L. Liepiņa. Piemēram, Ukrainā gaidīšana uz mazu bērnu adopciju ir divi gadi vai gads. Latvijā nav jāgaida ilgāk, līdz ar to Latvijas iedzīvotājiem neesot īpašas nepieciešamības adoptēt bērnus no citām valstīm. Turklāt pēdējo gadu tendences arī liecina, ka Latvijā arvien vairāk vietējie adoptētāji adoptē bērnus.
Tiesa, LM pārstāve norāda - kaut arī nevaru pamatot ar statistikas datiem, no tuvējām ārvalstīm, piemēram, Krievijas (kas nav pievienojusies Hāgas konvencijai), ģimenes ietvaros gan Latvijas iedzīvotāji mēdz adoptēt bērnus. «Piemēram, cilvēks dzīvo šeit, Latvijā, radi dzīvo Krievijā, tur notikusi kāda nelaime un kāds no radu bērniem ir palicis bez gādības, tāpēc viņu adoptē. Vai arī otra laulātā bērna adopcija,» saka L. Liepiņa.