Viņš arī neslēpj, ka iegūtais entuziasms sāk plakt, jo Latvijas skolās - gan speciālajās, gan parastajās - Lauri kaitina neizdarība, nedomāšana, negribēšana un tas, ka skolas mainās lēni, kur vainojams ir arī stabilitātes trūkums nozares politikā. «Ja kaut ko gribi ieviest, ideju tik ilgi aprunās, ka tā beigās izčākst. Japāņiem ir savs sauklis, kā mācīt: plānoju, tad daru un pēc tam secinu. Nevis apspriežu, apspriežu, apspriežu,» skolotājs teic.
Skolēns, ne ambīcijas
Japānā L. Mikens nokļuva, izmantojot Japānas vēstniecības stipendiju programmu Latvijas pedagogiem. Pirmo pusgadu viņš Tojamas Universitātē apguva japāņu valodu, bet pēc tam iepazina šā reģiona speciālās skolas - apskatīja vairākas, bet vienā trīs mēnešus pastrādāja. «Japānā pedagogiem ir 40 stundu darba nedēļa, bet viņi strādā vēl vairāk. Gaidīju, kad kolēģi pie manis pieradīs, tad kopā iesim dzert kafiju, bet tas nenotika, jo viņi visu laiku rosās. Nebiju pieradis tik ilgi skolā uzkavēties. Bet viņiem darbs, atbildība pret sabiedrību ir pirmajā vietā,» L. Mikens stāsta.
Skolu direktori Japānā ik pēc dažiem gadiem rotē, lai nesāktu stagnēt. Tāpat arī skolotāji. «Ja, piemēram, esi speciālās izglītības skolotājs, trīs gadus vari nostrādāt ar garīgi atpalikušiem bērniem, tad aizrotē pie nedzirdīgiem utt.,» Lauris stāsta un uzsver: Japānas skolotāji ir lepni par savu amatu, grib to darīt pēc iespējas labāk un virzās līdzi laikam - atšķirībā no daudziem Latvijā. Viņaprāt, Japānā uzmanības centrā tiešām ir skolēns un viņa situācijas risināšana, kamēr Latvijā tas tā nereti ir vien uz papīra - tikai pēc skolotāju ambīcijām, stāvokļa kolektīvā, personiskajām problēmām. «Japāņiem ir liels lepnums par savu valsti un skaidra vīzija, kādu pilsoni viņi vēlas izaudzināt, kas tam ir jāprot un kā viņš iekļausies un uzlabos sabiedrību zemē, kurā dzīvo.» L. Mikens stāsta, ka skolas Japānā ļoti iesaistās arī ģimeņu ikdienā - dod uzdevumus, lai vecāki brīvdienās ar bērnu nodarbotos, bērna audzināšanā palīdz arī ģimenes kaimiņi, bet vasarās skolēni parkos vingro kopā ar brīvprātīgiem senioriem.
Nevienu nenoraksta
Kopienas sajūtu veicina arī tas, ka Japānā izglītības iestādes sagrupētas «puduros» - pie katras universitātes ir vienotā kompleksā būvēta parastā skola, no kuras pamatā nāk nākamie studenti, bērnudārzs, speciālā skola, arī slimnīca, lai «speciālie» bērni būtu ārstu uzraudzībā.
Runājot par mācību saturu speciālajās skolās, L. Mikens norāda: «Mums programmas vadlīnijas skan tikpat skaisti kā japāņiem, tikai mums no tā visa praksē strādā 10%, viņiem - 80%.» Japānas speciālajās skolās katram bērnam, vadoties pēc individuāla triju gadu izaugsmes plāna, tiek mācīti gan mācību priekšmeti, gan rūpes par sevi un profesionālās iemaņas, tiek izkopta arī personība. Mācību priekšmetus katrs apgūst tik, cik spēj, un maksimāli pietuvināti ikdienas dzīvei un stundās mācās kopā ar sava līmeņa bērniem dažādos vecumos. «Pie mums vienā klasē arī ir pieci bērni, bet katrs savā līmenī, un tu nesaproti, kā ar viņiem strādāt,» L. Mikens salīdzina. «Mēs speciālajā izglītībā mēģinām vadīties pēc parasto skolu programmām, dzenamies tām pakaļ. Japāņi spiež uz to, lai šie bērni spētu par sevi parūpēties, kaut ko prastu.»
Japānā katrs «speciālais» bērns līdz 9. klasei tiek pētīts - kas ir tas, ko viņš spēs darīt. Savukārt pēdējos trīs skolas gadus skolēns specializējas kādā arodā, kas viņam ir pa spēkam. «Skolas sadarbojas ar uzņēmumiem - tiem likums liek pieņemt darbā noteiktu procentu cilvēku ar īpašām vajadzībām, savukārt skolām jāsagatavo šie cilvēki, lai viņi tiešām būtu derīgi darba devējam. Piemēram, firmā, kas ražo rāvējslēdzējus, ir darbiņš, ko var darīt ar rokām. Skolēns jau no 8.-9. klases sāk kaut ko vērt, attīstīt motoriku, trenēties. Kad viņš beidz 12. klasi, firma viņu pārbauda un paņem darbā. Ir arī apkopēju komandas, kas tīra universitāti, pie kuras piesaistīta attiecīgā speciālā skola. Japāņi nevienu nenoraksta.»
Tikt galā bez tabletēm
L. Mikens skumji atzīst, ka Latvijas speciālajās skolās pietrūkst sagatavošanas gan darbam, gan sadzīvei. Japāņi šādiem skolēniem skolā māca lietot ikdienas priekšmetus, komunicēt ar citiem, māca arī vērtības - piemēram, ka naudu, ko bērns nopelnījis par kādu darbiņu, var izlietot ne tikai iepērkoties, bet arī ziedojot citam slimam bērnam. Tāpat skolēniem māca arī saprast savu problēmu un tikt ar to galā, zāles ņemot talkā tikai galējos gadījumos. «Var redzēt - skolā puika aiziet stūrī, izbļaujas, tad pagriežas smaidīgs un visu dienu ir normāls, jo ir iemācījies sevi turēt grožos bez zālēm. Latvijā speciālajās skolās bērni dzer tabletes trīsreiz dienā. Bet, ja esi sazāļots, kāda tur mācīšanās…» L. Mikens spriež. «Pie mums arī pedagogi mēdz piesegties ar bērnu diagnozi - sak, viņi jau neko daudz nevar! Plus vēl attieksme - man nemaksā, tāpēc es necenšos. Bet vai censtos, ja alga būtu lielāka?»
80% var iekļaut
L. Mikens norāda, ka Latvijā, protams, ir daudzi pedagogi - sava darba entuziasti, tomēr joprojām daudz ir arī inertuma un gadiem ierasto paņēmienu atražošanas. «Uzskatu, ka skolotāji ir gatavi algu pacelšanai tikai tad, ja aug un attīstās.» L. Mikens uzsver, ka Latvijā trūkst pedagogu darba komandā, trūkst arī gatavības ne vien paklausīties, piemēram, par Japānas pieeju, kurā ir daudz elementāru, taču iedarbīgu ideju, bet arī kaut ko no tās reāli pamēģināt.
Tomēr arī Japānā, kur skolotājs ir prestiža un labi apmaksāta profesija un kur L. Mikenam bija izdevība pabūt speciālās izglītības paraugskolā, ir savas aizķeršanās. «Japāņi saka - vēl vajadzēs laiku, lai nonāktu līdz iekļaujošajai izglītībai. Viņi to grib, mēģina «speciālos» bērnus daļēji iekļaut parastajās skolās, bet nesokas, jo neviens īsti netic, ka iekļaušana varētu izdoties. Bet mans redzējums ir, ka 80% šādu bērnu noteikti varētu iekļaut. Daudziem vienkārši vajag attīstības grūdienu, iespēju. Latvijā, manuprāt, traucē princips «nauda seko skolēnam». Parastās skolas finansējuma dēļ šos bērnus paņem, bet neviens ar viņiem īpaši nestrādā,» tā - L. Mikens.