Līdz asociācijas līguma parakstīšanai ar Eiropas Savienību (ES) Ukrainai vēl ir atlicis mazliet vairāk nekā mēnesis. Kremlis, lai novērstu šādu notikumu attīstību, ir izmantojis gan medusmaizes, gan pātagas politiku, tomēr no radikālākiem soļiem līdz šim atturējies. Bet cik ilgi vēl?
Pamazām kļūst arvien skaidrāks, ka no brīva prāta Ukraina vairs nenovirzīsies no pašas izvēlētās ES takas. Ekonomiskās sankcijas šur vai tur, šķiet, ka Ukraina jau ir samierinājusies ar draudošajām konsekvencēm un Krievijas rupjais tonis tai vairs īpašas emocijas neizraisa. Ukrainā pie varas esošā elite acīmredzot nu ir sapratusi, ka ar Krieviju tādas partnerattiecības, kādas tā piedāvā, nemaz nav iespējamas. Ja tev nav militāru argumentu, Kremļa priekšā tev vai nu jālien uz vēdera, vai arī tu pastāvīgi tiec riktēts, bakstīts un stumdīts. Tad jau laikam labāk Briseles savādos untumus pieciest.
Neraugoties uz nu jau visai skaidro Ukrainas izvēli, Krievijas interešu zonu tā vēl joprojām nav pametusi. Asociācijas līguma parakstīšana gan pati par sevi vēl negarantē pievienošanos ES, tomēr tā nozīmē pakāpenisku valsts piemērošanu Briseles politiskajiem un ekonomiskajiem standartiem. Zinot, cik sāpīgi Maskavā uztvertu Ukrainas zaudējumu, ir jāprognozē, ka notikumu attīstībā vēl var notikt negaidīti pavērsieni.
Krievijas iespējamos soļus visai smalki un apjomīgi mēģinājusi prognozēt Ukrainas ziņu aģentūra Liga Bussines Inform, kas izmantojusi tai pieejamos avotus valsts drošības iestādēs, slepenajā dienestā un diplomātiskajās aprindās. Tikuši izjautāti arī vairāki politiķi un polittehnologi.
Apkopojot rezultātus, aģentūra ir izkristalizējusi sešus scenārijus, kā Kremlis varētu rīkoties, lai novērstu vai aizkavētu Ukrainas pievienošanos ES. Pētījumā, piemēram, tiek konstatēts, ka Ukrainas slepenie dienesti ir ārkārtīgi sliktā stāvoklī, ar nepietiekamu finansējumu, ir daļēji korumpēti un demoralizēti. Valsts tādējādi ir ļoti slikti aizsargāta no citu slepeno dienestu ietekmes un iespējamām diversijām. Lai arī tas var atgādināt Otrā pasaules kara leksiku, tomēr nedrīkst aizmirst, ka Ukrainas pievienošanās ES Krievijai var maksāt tās sapni par Eirāzijas savienību.
Bez ekonomiskajām sankcijām un iespējas, ka pēkšņi kas nepatīkams atgadās ar cietumā esošo Jūliju Timošenko, pētījuma autori kā risku min arī Krievijas lielo ietekmi Ukrainas informācijas telpā. Kā viena no ietekmīgākajām riska personām tiek vērtēts krievu polittehnologs Jevgeņijs Minčenko, kurš reizē ir arī Ukrainas vicepremjera Jurija Boiko padomnieks.
Ļaunākajā scenārijā Krievija varētu mēģināt provocēt kādu sabiedrisku vai militāru sadursmi. Pētījuma autori zina vismaz vienu reģionu Ukrainā, kur tādai notikumu attīstībai būtu visi nepieciešamie nosacījumi. Tā, protams, ir Krimas pussala. Cīņu par sabiedrisko domu Ukraina tur esot zaudējusi jau pasen, lielākā daļa pussalas iedzīvotāju pieskaita sevi Krievijai. Stāvokļa saasināšana Krimā būtu tikai dažu dienu jautājums.
Parakstot asociācijas līgumu, Ukraina ar vienu kāju jau it kā būtu iekāpusi ES, taču Krievijai ir diezgan labas kārtis Ukrainas centieniem pārvilkt svītru.