Ņemot vērā mūsdienās eksistējošo priekšstatu par šausmu kino kā par klaju izklaidi bez jebkādas mākslinieciskas vērtības, Viktors Freibergs vēlas sniegt nelielu ieskatu vēsturē - tajā atrodami izcili šī žanra paraugi, kuros baiļu konstruēšanai ir filozofisks raksturs. «Bailes kā eksistenciāls stāvoklis,» piebilst kinozinātnieks, kura lekciju cikls Kam no šausmu kino bail? norisināsies no 15. aprīļa līdz 10. maijam kinoteātrī K.Suns. Tajā iekļautās filmas aptvers laika posmu no XX gadsimta sākuma līdz 60. gadiem, lielāko uzmanību koncentrējot uz 30. un 40. gados tapušajiem darbiem.
«Man visbaisākā šķiet Žaka Turnē filma Kaķu cilvēki,» par 1942. gadā tapušo darbu saka V. Freibergs, kurš tam tuvāk pievērsīsies savā trešajā lekcijā (26. aprīlī). Arī leģendārā Frīdriha Vilhelma Mūrnava 1922. gada filma Nosferatu. Šausmu simfonija neesot zaudējusi iedarbību, ja vien to skatās rūpīgi un īpašā atmosfērā, «es to savulaik redzēju Londonā ar Prāgas simfoniskā orķestra pavadījumu, un - godīgi sakot - bija stipri bailīgi». Četru režisoru Alberto Kavalkanti, Čārlza Kraitona, Bazila Dērdena un Roberta Hamera kopdarbā Nakts melnumā, kas tapis 1945. gadā, ir vairākas šausminošas epizodes, piemēram, ar cilvēku, kurš spogulī pēkšņi ierauga citu telpu. «Filigrāna filma,» komentē kinozinātnieks, kura uzmanības centrā tā nonāks ceturtajā lekcijā (3. maijā). Viktors Freibergs atgādinās arī par tāda cilvēka kā Eda Vuda eksistenci, kurš latviešu skatītājiem varētu būt pazīstams pēc Tima Bērtona uzņemtās filmas ar Džoniju Depu galvenajā lomā. «Viņš bija pilnīgi vājprātīgs režisors - otru tādu kiča meistaru neatradīsi!» ir pārliecināts kinozinātnieks.
Interese par šausmu kino Viktoram Freibergam radusies no gotiskās literatūras, kas uzplaukumu piedzīvoja XVIII un XIX gs. mijā un kuras ievērojamākie pārstāvji ir Anna Redklifa, Klēra Rīva un Horess Volpouls. Šai tēmai V. Freibergs tuvāk pievērsīsies pirmajā lekcijā (15. aprīlī), kurā tiks «pāršķirstīts» Mērijas Šellijas romāns Frankenšteins, jau iepriekš pieminētais Nosferatu un citi kino agrīnā posma darbi, kas ietekmējuši vēlāko šausmu kino attīstību. Detalizētāk tiks apskatīta Karla Teodora Dreijera 1932. gada filma Vampīrs. «Tas ir vizuāli ģeniāls darbs,» uzsver kinozinātnieks. Šajā kinolentē ekspresionisma elementi, meistarīgais operatora darbs un režisora iztēle kompensē ierobežotās sava laika tehnoloģiskās iespējas. Vēl viens lekciju cikla Kam no šausmu kino bail? mērķis esot parādīt, ka daudzi mūsdienu kino tēli un elementi nav radušies tagad, ka kājas tiem aug no gotiskās literatūras un kino pirmsākumiem un ka pēc tam tie tikuši produktīvi vai mazāk produktīvi izmantoti citos darbos. Ar visu lekciju cikla programmu var iepazīties www.kinogalerija.lv.