gadā tā tiktu celta līdz Ls 140, kā arī pagarināta no 12 līdz 18 mēnešiem. Pērn 36% no jaunajām māmiņām iztika ar Ls 50 māmiņalgu, šogad Ls 100 saņēmēju skaits pārsniedz 40%. Diemžēl ministre minimālās māmiņalgas celšanai atkal pretojas, uzskatot to par jauno sieviešu pieradināšanu dzīvot no pabalstiem, kas ar laiku pazemināšot viņu konkurētspēju darba tirgū, un vispār jaunām sievietēm, kurām vēl nav uzkrāts darba stāžs, plānot ģimeni un bērnus ir pāragri un nevēlami. Tā vietā ministre piedāvāja trīs citus palīdzības veidus - sākt jaunu skolas sākšanas pabalstu Ls 30 vai 50 apmērā ik gadu visiem pamatskolu skolēniem; paplašināt brīvpusdienu tvērumu no šī brīža 1.-2. klases līdz 3.-4. klasei; palielināt piedzimšanas pabalstu par otro, trešo un nākamiem bērniem no Ls 296 par Ls 50 vai 100.
Ministrei šķiet, ka Eiropas kontekstā Latvija jau tā ir dāsna, ļaujot māmiņām nestrādāt 12 mēnešus pēc bērna piedzimšanas, bet 18 mēnešu atbalsts jau būtu kaut kas nebijis. Diemžēl tas neatbilst īstenībai - jo OECD datubāzē katrs var pārliecināties, ka par 18 mēnešiem ilgāks pabalsts (vecāku vai pieskatīšanas, vai kā citādi nosaukts) ir Austrijā, Čehijā, Francijā, Ungārijā, Polijā, Slovākijā un Zviedrijā. Igaunijā minimālā māmiņalga ir Ls 204, to izmaksā 19 mēnešus, un tā ir saistīta ar minimālo algu - ceļot to, automātiski ceļas arī zemākās māmiņalgas. Var piekrist, ka Eiropā pastāv korelācija starp lielāku bērnu skaitu ģimenēs un augstāku sieviešu nodarbinātību, taču tas nenozīmē, ka, atstājot māmiņu ar zīdaini rokās ar Ls 100 (vai agrākiem Ls 50) iztikai, mēs varētu sagaidīt viņas lielāku iesaistīšanos darba tirgū. Bērna otrās dzīves gadā māmiņai var piedāvāt izvēles iespēju - atgriezties darbā vai palikt mājās ar bērnu, taču tad ir jābūt nodrošinātām reālām iespējām bērnu pieskatīt, piemēram, ar aukļu dienesta palīdzību. Kamēr vēl tūkstošiem bērnu stāv rindā uz pašvaldību bērnudārziem, tāda izvēle nav reāla, jo īpaši tāpēc, ka Latvijas tālākos novados darba iespējas arī ir minimālas. Ministre nespēja arī atbildēt, kā viņas priekšlikumi sekmēs šo māmiņu atgriešanos darba tirgū, tā vietā apsūdzot oponentus, ka šādi tiks sekmēta dzimstība mazāk izglītotu sieviešu vidū ar zemāku konkurētspēju.
Gandrīz visi eksperti bija vienisprātis, ka ministres piedāvātie pasākumi būtībā ir apsveicami un tos būtu ieteicams īstenot, tiklīdz to ļaus valsts budžeta iespējas, taču tie nevar aizstāt panākto vienošanos, atstājot gandrīz pusi no jaunajām māmiņām ar Ls 100 māmiņalgu. Tieši šīm māmiņām ar mazu zīdaini uz rokām būtībā ir uz laiku ierobežota spēja strādāt, un sabiedrības interesēs ir nodrošināt viņām vismaz minimālu iztiku līdz brīdim, kad būs reālas iespējas strādāt. Bažīties, ka šāds Ls 140 pabalsts sekmēs lielāku dzimstību māmiņām ar zemāku izglītību, būtībā nozīmē šo sieviešu diskrimināciju, ierobežojot viņu tiesības radīt un audzināt bērniņu. Tas jau atgādina rasismu, ja izglītotas sievietes tiek stimulētas radīt bērnus, bet citas ne! Un ko tad lai dara tās sievietes, kurām mazais ir jau pieteicies, bet kurām nav bijusi iespēja līdz tam strādāt mācību vai bezdarba dēļ?
Droši vien tuvākā laikā dzirdēsim no Labklājības ministrijas jaunus priekšlikumus par valsts ģimeņu pabalsta reorganizāciju, atņemot tos vieniem, lai otriem palielinātu, tikai, pirms tie izskan, vēlos atgādināt Pasaules Bankas vecākās ekonomistes Emīlijas Sinotas ieteikumus Latvijas valdībai: «palielināt kopējo ģimeņu atbalstam paredzēto finansējumu, dāsnāk atbalstot iedzīvotājus ar zemākiem ienākumiem». Tātad - nevis atņemt turīgākiem, lai izdalītu trūcīgākiem, bet gan palielināt valsts finansējumu, lai sniegtu reālu atbalstu augsta nabadzības riska grupās esošajiem bērniem, kā to nesen paveica Igaunija, palielinot Ls 13,48 pabalstu par bērnu (Latvijas Ls 8 ekvivalenta) līdz Ls 20 trūcīgajām ģimenēm, bet triju un vairāk bērnu ģimenēm palielinot šo pabalstu līdz Ls 54 par katru bērnu. Lai mazinātu daudzbērnu ģimeņu nabadzības nelielo risku, igauņu politiķi ir nolēmuši šo pabalstu vēlreiz palielināt līdz pat Ls 67 par bērnu 2015. gada janvārī. Ja nebūtu valodas barjeras, pieļauju, ka Latvijas daudzbērnu ģimenes apsvērtu iespēju emigrēt uz Igauniju, jo septiņu un vairāk bērnu māmiņām Igaunijā papildus Ls 54 (drīz jau Ls 67) par bērnu maksā arī kompensāciju par darbaspēju ierobežojumu Ls 119 apjomā, kā arī viņas saņem valsts dotāciju mājokļa iegādei. Vairākumā ES valstu šādu pabalstu, gan daudz lielākā apjomā, maksā neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Vienīgā valsts, kur to pārtrauca maksāt turīgākajiem, kam individuālais ienākumu līmenis pārsniedz Ls 4000 mēnesī, ir Lielbritānija, bet jāvērš uzmanība, ka Latvijā ir pārāk mazs relatīvi augstus ienākumus saņemošo vecāku skaits, lai vispār būtu jēga tērēt līdzekļus administrēšanai, turklāt arī Latvijā vairāki tūkstoši bagātāko vecāku nemaz nepiesakās šim pabalstam.
Nobeigumā - paldies ministrei, ka vismaz reizi gadā demogrāfijas eksperti tiek pulcināti, lai diskutētu par labāku demogrāfijas politiku Latvijā. Tomēr mērķtiecīgāk būtu ļaut ekspertiem rosināt priekšlikumus, kurus ministrijas ierēdņi tad varētu izsijāt un paplašināt, nevis tikai nolikt uz galda ministrijas viedokli un dusmoties, ja tiek paustas citas domas. Sevišķi nepatīkama bija ministres nicīgā vēršanās pret kāda eksperta izteiktajiem priekšlikumiem sakārtot aizbildnībā esošo bāreņu, kā arī invalīdu un viena vecāka apgādībā esošo bērnu uzturlīdzekļu (kam atvēl iztikai Ls 35-40 mēnesī) jautājumus, jo šo problēmu risināšana taču būtu jārosina pašai ministrei. Man ir cerība, ka diskusija ar dažādu viedokļu paudējiem varētu kādreiz notikt ar elementāru cieņu pret klātesošajiem, bez runātāju biežas pārtraukšanas pusvārdā un kritisku komentāru paušanas par Saeimas deputātu vai ekspertu atšķirīgajiem viedokļiem no ministres un viņas padomnieces puses. Pieklājības trūkumu var pieciest, taču pretdarbību Latvijas demogrāfiskā atbalsta politikas uzlabošanai gan ne! Nevienam nepatīk ultimāti, taču, šķiet, citus argumentus Labklājības ministrijā nedzird.