Diena devās uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru (SIVA) bērnus apciemot - nevis, lai «ielīstu dvēselē», bet gan vienkārši parunātos par iespaidiem šeit, Latvijā.
Patīk veikali un jūra
Daži mazie ukraiņi mūs sagaida jau pie ieejas durvīm, viņi ir saposušies un pacilāti. «Kanesno (protams - ukraiņu val.),» īsti ukrainiski man teic kāda maza meitenīte, kad saku, cik skaisti viņa tērpusies. Dodamies uz telpām, kur bērniem notiek nodarbības. Mazais Vova no plastilīna izveidojis robotu ar lieliem zobiem. Iztēle viņam strādā teicami - gadījumā, ja ar vienu muti nepietiek, viņš izgatavojis vēl vienu rezervei. Vova ar lepnumu saka, ka nebaidās no šādiem robotiem, jo pie tiem jau pieradis. «Par Latviju varu pateikt tikai vienu vārdu, un tas ir vārds «super»!» skaļi izsaucas zēns. Visvairāk viņam paticis kāds bruņurupucis, veikali un jūra. Viņš grupiņā ir atradis draugu, ko saucot Boriss. «Boriss man palīdz taisīt robotiem dažādas detaļas,» skaidro nu jau arī mūsu jaunais draugs. Mazie čalo un ir priecīgi par dāvanām, ko esam atveduši. Jautāju, ko plāno darīt vakarā, visi teju reizē sajūsmināti atbild, ka dosies uz baseinu. Ne tikai Latvija ir «super», bet arī baseins.
Savukārt mēs dodamies uz nākamo telpu, kur notiek rokdarbu nodarbība jau lielākiem bērniem. Viņi no smalka krāsainā papīra grezno apsveikuma kartītes. Bērnu vidū ir trīs pusaugu puiši, kas savā starpā ik pa brīdim paķiķina, rokdarbi viņiem īsti nevedas. Kāda meitene apsveikumā ir iepinusi Latvijas un Ukrainas karogu krāsu motīvus. Īpaši skaistu apsveikuma kartīti ar fantastiski smalkām sarkanām papīra rozītēm radījusi apmēram 10 gadu vecā Oleksandra. Bērni dalās iespaidos par Latviju un ar aizrautību stāsta, cik ļoti te viss ir citādi, cik brīnišķīga ir Rīga un mūsu vecpilsēta. Oleksandrai visspilgtākos iespaidus atstājusi pastaiga Vecrīgā. «Tur viss ir tik skaisti!» smaidot saka meitene. Vēl viņa slavē Baltijas jūru un Latvijas ēdienu. Kaut gan Oleksandra ir ļoti jauka un pieklājīga, viņa atzīstas, ka pagaidām vēl nav izdevies šajā kompānijā atrast draugus.
Skarbā realitāte
Skaistajai meitenei šis gads bijis ārkārtīgi skarbs. Pagājušā gada 4. oktobrī pie Doņeckas lidostas tika uzspridzināti tanki, gāja bojā trīs cilvēki, un viens no tiem - Oleksandras tētis. Tanks atradās karadarbības zonā, tāpēc ļoti ilgi nebija iespējams tikt pēc viņa mirstīgajām atliekām. Radi, lai tiktu skaidrībā, vai tiešām viņš tur ir, vērsās pēc palīdzības pie Irinas, kas kā brīvprātīgā darbojas Ukrainā kopš kara sākšanās. Dienai Irina atklāj, ka Oleksandras tēta mirstīgās atliekas meklētas apmēram mēnesi. «Kad karadarbības zonu atbrīvoja un pie tanka bija iespējams piekļūt, mēs salasījām tikai kaulus. Tikai pēc DNS analīzēm atklājām, ka tas ir šīs meitenītes tētis. Oleksandra ir labs bērns. Viņai vēl ir vecākā māsa, kas mācās. Mammai, protams, ir ļoti smagi. Viņi dzīvo dziļos laukos, un vienai ar diviem bērniem tikt galā ir grūti,» nopūšas Irina, kura šajā reizē paaicināta doties uz Latviju kopā ar bērniem. Irina ir pateicīga par to, ka mazajiem dota tāda iespēja. Viņa saka, ka svarīgāka par rehabilitāciju ir iespēja redzēt valsti, kurā nav kara. «Viņi redz, kāda ir Latvija. Un tā ir tieši tāda, kādu viņi gribētu redzēt Ukrainu nākotnē. Jo cīņa jau sākās tāpēc, ka mēs gribējām tuvināties Eiropai, tās vērtībām. Mēs zinām, ka visam ir ne tikai sākums, bet arī beigas. Arī karš beigsies. Bērni, kas šodien vēl ir tikai bērni, jau rīt pieņems pieaugušo lēmumus. Esmu pārliecināta, ka viņi tos balstīs uz bērnībā gūto pieredzi un to, ko ir redzējuši savām acīm,» ne tikai asaru, bet arī cerību pilnām acīm saka Irina. Viņa velta sirsnīgus vārdus Latvijā piedāvātajai rehabilitācijai un slavē SIVA psiholoģi Natāliju Beļakovu, kurai piemītot izcilas spējas izprast, kas katram bērnam individuāli sāp visvairāk. «Ir redzams, ka kaut kas bērnu dvēseli nospiež. Viņa šo divu nedēļu laikā mēģina pavērt kaut vai mazu spraudziņu, lai ļautu lēnām visām tām sāpēm nākt ārā. Tik maziem cilvēkiem apbedīt savu tēvu ir ļoti smagi,» saka Irina.
SIVA psiholoģes strādājušas gan ar bērniem, kas zaudējuši kādu no tuviniekiem Zolitūdes traģēdijā, gan arī ar kara bērniem no Gruzijas un Gazas sektora. Psiholoģe N. Beļakova par bērniem runā ar lielu maigumu. Daļai no šiem bērniem tēvs vēl ir dzīvs, bet karo un nav sģimeni redzējis jau ļoti sen. Katram bērnam ir savs stāsts, citam no mājas ir palikuši tikai logi un durvis. Lai dziedinātu traumatiskās pieredzes sekas, tiek izmantotas dažādas metodes, piemēram, smilšu terapija. Galvenais psihologu nolūks šajā rehabilitācijā ir, lai bērni pakāpeniski sāktu izjust drošību, lai atbrīvotos no vēlmes izolēties. Psihologi mazos gan intervē, gan novēro un vienkārši sarunājas.
Uzņems vēl
SIVA direktora vietniece sociālās rehabilitācijas jomā Ingrīda Misūna Dienai atklāj, ka 19. septembrī atpakaļ uz savu dzimteni devās Ukrainas bērnunama bērni. Viņi aģentūras speciālistiem bija liels izaicinājums. Bērnunamos šie bērni atradās vēl krietni pirms kara. «Viņi nerunāja, viens otrs vispār negribēja stāstīt par sevi neko, daudz lamājās, savā starpā apsaukājās,» atceras I. Misūna. Speciāliste teic, ka tam nav liela sakara ar karu, tāda bijusi viņu dzīve: «Viņi ir izdzīvotāji pēc savas būtības. Bērnunama bērni bija pārceļojuši no Luganskas rajona, kurā plosās karš, uz vairākām citām vietām.» Tikai apmēram pēc nedēļas aģentūrā sākuši just, ka bērni sāk atvērties un uzticēties viņiem. «Sākumā bija šoks un nesapratām, kā viņus visus savākt, otrās nedēļas beigās mēs tik ļoti saradām, ka nevarējām atvadīties bez asarām,» atceras I. Misūna.
Ukrainas bērni Latvijā nonākuši ar Rotari kluba palīdzību. Līdz gada beigām plānots uzņemt vēl divas grupas. Rehabilitācijas pakalpojumus ir iespējams sniegt no saziedotajiem līdzekļiem akcijā Kara bērni, kas tika sākta šā gada maijā. Tās nolūks ir dot ticību bērniem, kas karā zaudējuši bērnību, likt viņiem sajust, ka Eiropā viņi nav pamesti vieni.