Kas tā par lietu, ka visiem procesiem valsts grožu turētāji skrien nopakaļ - nevis vada norišu gaitu, bet cīnās tikai ar to sekām?! Guļ, neliekoties ne zinis par laika ritumu, tad pēdējā brīdī pamana, ka vilciens jau izkustējies, skrien uz perona, kliedz, vaino visus pēc kārtas (tikai ne sevi), vicina savas vārgās dūrītes sazin kam, it kā no tā vairs būtu kāds labums...
Skrūves būvkonstrukcijās sāka pārbaudīt tikai pēc tam, kad kādā vietā tās neizturēja, paņemot daudzu cilvēku dzīvības. Tas, ka glābējiem piešķirti Viestura ordeņi un lielāks finansējums, tas labi, taču... tikai post factum, kad notikušo atpakaļ vairs neatgriezt. Līdzīgi Latvijas lauku zemes izpārdošanas, darbaspēka emigrācijas un daudzos citos gadījumos. Arī sabiedrības integrācijas jomā, kas gadiem ilgi tika risināta tikai uz papīra, nu attopamies, kad sile jau krietni sasista...
Tiešām bija jāsākas Krievijas un Ukrainas konfliktam ar daudziem cilvēkupuriem, lai valdība pamanītu, ka arī Latvijā liela daļa iedzīvotāju ir nelatvieši un ka tie dzīvo pilnīgi citā informatīvajā telpā? Kad nu tas aptverts, ministri steigā lemj par 682 399 eiro piešķiršanu krievvalodīgajiem paredzēta satura izveidei un izplatīšanai LTV7 kanālā, kā arī LR4 un portālā lsm.lv. Kā parasti šādās reizēs, no neparedzētiem gadījumiem rezervētās budžeta naudas. Turklāt lēmuma pieņemšana par šo jautājumu nez kāpēc organizēta sēdes slēgtajā daļā (tiešām kauns, ka devuši naudu nelatviešu vajadzībām?! Bail, ka tas var ietekmēt pašu vēlēšanu rezultātus?).
Naudas piešķiršana šādā veidā nav nekas cits kā vien ielāps uz politiķu ne visai tīrās sirdsapziņas, tāda kā atpirkšanās. Vai kādam ir plāns, kā šos pielemtos līdzekļus izmantot lietderīgi? Vai ar šo summu pietiks, lai pārvilinātu auditoriju un informatīvajā telpā daudzmaz konkurētu ar svešzemju propagandas plūsmu? Un kad beidzot amatpersonas pārtrauks darboties ugunsgrēku dzēsēju stilā un sāks uz norisēm sabiedrībā raudzīties proaktīvi, tālredzīgi, laikus domājot arī par profilaksi? Ir daudz jautājumu, bet pārliecinošu atbildi diez vai sagaidīsim. Jo tiktāl neviens nedomā. Rīkojas refleksu līmenī - ir kairinājums, seko reakcija; nav kairinājuma, guļ.
Tas, ka sabiedrība sašķelta, bija zināms, ak, cik sen. Politiķiem, kurus interesē tikai vēlētāju balsis konkrētos datumos, tas bija pat izdevīgi - konkrēta rīcības piedāvājuma vietā varēja populistiski bļaustīties, ka tie tur - aiz valdības žoga - ir tie sliktie, ka tieši viņu dēļ visas mūsu problēmas. Un sliktie viņi tāpēc, ka nav šo bļāvēju vēlētāji. Tikvien tās vainas. Apdraudējumu valsts nākotnei neviens pat necentās saskatīt.
Nu Ukrainā redzam, pie kādām sekām var novest šāda polarizēšanās un problēmu risinājuma «iesaldēšana». Labi, mums vēl paveicies, ka promaskaviska radikālisma izpausmes par apdraudējumu savam ceļam uz valdību uztver Saskaņas centrs un pats pirmais metas cīņā pret šiem ekstrēmistiem. Nebūtu tā, mēs vēl piedzīvotu «jautrus brīžus». Bet negribas te aizrauties ar pašregulējoša mehānisma slavēšanu - tā tik un tā nav sistēmiska pieeja no valsts varas puses.
Ņemot vērā iepriekš minēto, skaidrs, ka valdības vīriem un sievām būtu pēdējais laiks sākt mainīt savu attieksmi pret darbu, ja grib to turpināt. Līdz vēlēšanām tik maz atlicis...