Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izstrādājusi Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādņu 2014.-2020. gadam projektu. Līdzīgi kā citos radniecīgos projektos, vismaz puse teksta veltīta pašreizējās situācijas aprakstam, kas, protams, ir interesanta lasāmviela, bet maz saistīta ar virsrakstā pieteikto, t. i., to, kā konkrētā nozare attīstīsies turpmāk. Lai nu būtu - IZM šajā ziņā neatšķiras no citām ministrijām.
Viena lieta gan «diagnozes» uzstādījumā mazliet pārsteidz - paškritikas trūkums. Respektīvi, kā faktiski vienīgais būtiskais trūkums tiek minēts zinātnes nepietiekamais finansējums. Šī problēma nav noliedzama, tomēr mulsina, ka citādi - ar zinātnieku darba saturu, konkurētspēju - viss esot kārtībā (tiek apgalvots, ka, piemēram, publiskā finansējuma izlietojuma efektivitātes ziņā mūsu zinātne apsteidz zinātni Igaunijā un Somijā). Jāpiekrīt, ka var apnikt plaši izplatītā Latvijas sasniegumu un potenciāla noniecināšana, tomēr diez vai labākais risinājums ir uzturēt tēzi, ka, lai zinātne un inovācijas šajā zemē plauktu un zeltu, nepieciešams vienīgi lielāks finansējums...
Turklāt jāsecina, ka pati IZM apzinās - finansējums prasītajā apjomā «nedraud». IZM norāda, ka nepieciešamais bāzes finansējums (minēts latos) 2015. gadā būtu 32 miljoni latu, 2016. gadā - 36 miljoni, un tās pašas tabulas ietvaros fiksē, ka vidējā termiņa budžeta likumā paredzētais ir attiecīgi 17 un 27 miljoni latu. Ja tik liels uzsvars nozares attīstības prognozēs likts uz summu X, bet vienlaicīgi tiek atzīts, ka reāli summa būs gandrīz uz pusi mazāka, nav īsti skaidra kopējās konstrukcijas jēga.
Līdz ar to reāli izpildāmākais no IZM izvirzītajiem mērķiem ir novērst to, ka jau tā mazo pīrāgu dala n-tie starpnieki (IZM norāda uz «neskaidru politikas īstenošanas funkciju sadalījumu .. atsevišķu funkciju dublēšanos» utt.). Ņemot vērā t. s. resorisko greizsirdību, arī tas nebūs viegli.