Jāsaprot, ka šis ir tikai viens solis veselā banku pasākumu virknē - tad, kad sākās krīze, bankas daudz straujāk, nekā krīze prasīja, «norāva stopkrānu» visa veida kreditēšanai, arī labiem klientiem, un tādā veidā veicināja krīzes dziļumu. Tas ir viens. Otrs. Daudziem tika anulētas kredītkartes. Arī labiem klientiem.
Arī kredītkartes?
Jā. Un jāteic, ka arī tagad ir diezgan daudz, piemēram, novadu pašvaldību darbinieku, kuriem kredītkaršu nemaz nav. Pēc jauniem banku iekšējiem normatīviem šiem cilvēkiem nepaliek kontos pāri naudas, tad nu, atsaucoties uz šiem normatīviem, izrēķināts, ka kartes anulējamas. Un arī patēriņa kredītu izsniegšana īpaši lauku reģioniem ir praktiski tādā... ļoti, ļoti niecīgā apjomā, ar ļoti striktiem nosacījumiem. Bet, protams, ka cilvēki grib dzīvot, protams, ka cilvēkiem ik pa laikam līdz algai nedaudz pietrūkst vai nepieciešami uzreiz lielāki izdevumi, piemēram, jauna televizora iegādei, lai var skatīties Latvijas programmas, tad nu, protams, viņiem nākas meklēt kaut kādas alternatīvas.
Kādas ir pieejamās alternatīvas?
Šobrīd tādas ir divas. Trīs, precīzāk. Viens - tas ir lombards. Un tie ir uz visiem stūriem visos miestos, arī krietni mazākos. Bet, protams, ir cilvēku daļa, kas nevēlas turp nest savas personiskās mantas un ieķīlāt, pastāv tomēr tāda psiholoģiska barjera un arī nosacījumi ir visai skarbi. Faktiski samērā neizdevīgi cilvēkiem. Otra alternatīva - ātro kredītu firmu piedāvājumi.
Tās arī tiek neviennozīmīgi vērtētas...
Visas droši vien nav «pār vienu kārti metamas» - nosacījumi ir atšķirīgi, bet te jāsaka liela problēma, ka cilvēki, aizņemoties naudu, šos nosacījumus ne vienmēr izpēta. Un tādā ziņā tās, kas ir organizētas un kurām ir kāds iekšējais kodekss, šābrīža tirgus situācijā tiek spiestas ārā no patērētājiem būtiskas tirgus nišas. Trešā alternatīva ir iet pie neoficiāliem aizdevējiem, kur tie procenti vispār ir ārprātīgi.
Un saistības arī dīvainas, vai ne?
Jā, saistības ir dīvainas, tas vēl maigi teikts. Šādu aizdevēju piedāvājumi pieejami gandrīz visur Latvijā. Esam atgriezušies situācijā, kāda bija deviņdesmito gadu vidū. Tas nav nekas labs.
Saeimas Tautsaimniecības agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, ko savulaik vadījāt, aktualizēti likuma grozījumi ātro kredītu ierobežošanai. Tas nozīmē, ka faktiski tad zels un plauks šie nelegālie?
Es gribu būt godīgs šī jautājuma vērtēšanā - neesmu iedziļinājies tieši šo grozījumu būtībā, skaidrs arī, ka nozarei kā tādai ir jābūt regulētai. Jautājums tikai, lai šī regulācija būtu saprātīga.
Ir iecere ierobežot kredītu izsniegšanu nakts laikā no 23.00 līdz 7.00, kas ir formāli, jo šajā laikā tāpat neviens nekreditē. Gada procentu likmi paredzēts ierobežot līdz 100%, kas novedīs pie tā, ka mēneša kredīti vairs nebūs pieejami - būs jāņem uz ilgāku laiku. Un trešais priekšlikums: nokavējuma soda ierobežošana uz 18% gadā. Tas liek domāt, ka aizņemsies nelegālajā tirgū.
Diemžēl bieži vien, kad parlamentā nonāk kaut kas aizliedzošs, nav svarīgi, kurā sfērā, tad, balstoties uz emocijām, šie aizliegumi tiek noteikti, nepadomājot par dziļākām sekām. Un būtu svarīgi, protams, šajā jomā nesalauzt kaudzi malkas - kā jau es teicu, šobrīd banku politikas dēļ ir salīdzinoši liela sabiedrības daļa, kurai šis pakalpojums ir nepieciešams un kurai nemaz tādas īstās alternatīvas nav.
Parastākais arguments: cilvēki var iztikt bez nonākšanas parādos, var iztikt bez tā televizora...
Ir dažādas cilvēku kategorijas, ir cilvēki, kas ļoti rūpīgi rēķina visus savus tēriņus, un ir cilvēki, kuriem vienmēr līdz algai nedaudz pietrūkst. Vai arī ir situācijas, kad neizbēgami vajag papildu naudu -, kad bērnam ir izlaidums, sievai apaļa jubileja... Var būt reizes, kad nedaudz, bet tomēr šī papildu nauda ir vajadzīga. Lai gan jāsaka, ir vēl viena alternatīva, ko nepieminēju.
Braukt prom?
Tās ir krājaizdevu sabiedrības, mēs tādas dibinām, bet arī attiecībā uz tām, protams, ir savs regulējums un prasības ir stingras. Bet arī šis aizņemšanās veids ne visiem cilvēkiem ir risinājums.
Jūs vadāt pašvaldību, kas ir uz robežas ar Igauniju. Varbūt ir iespēja aizņemties kaimiņvalstī?
Igaunijā esam nerezidenti, līdz ar to...
Bet esam taču Eiropas Savienības lielsaimē.
Vienalga, tas skaitās paaugstināts risks - ja neatdos parādu, lai atgūtu otrā valstī dzīvojošajam aizdotu naudu, būtu ļoti grūts piedziņas process. Līdz ar to aizdevēji piesardzīgi, neizbēgama ir klientu šķirošana, lai arī ģeogrāfiski attālums ir ļoti neliels.
Mēs runājam par privātpersonām, kam pietrūkst līdz algai vai ir kādi vēlami pirkumi. Kāda ir uzņēmumu situācija?
Diezin vai uzņēmējiem ātrie kredīti būtu risinājums. Bet, par biznesa kreditēšanu runājot, uzņēmēji ir ļoti sliktā situācijā. Ražojošiem uzņēmumiem, kas darbojas reģionos, saņemt kredītu ar saprātīgiem nosacījumiem ir faktiski neiespējamā misija. Ir, protams, uzņēmēji, kuru bizness ir ar lielu rentabilitāti, tie nesūdzas, kaut kredītizskatīšanas ilgums, prasības, nodrošinājuma lielums kļuvis arī viņiem nepatīkamāks, sarežģītāks. Visas pazīmes rāda, ka vismaz skandināvu bankas ne tikai mazina filiāļu skaitu, bet arī izsniegto kredītu apjomu, tajā skaitā ražošanai. To rāda arī statistika. Un tā acīmredzot ir racionāla stratēģijas maiņa.
Valstiski vadītas attīstības reģionos nav. Jau sen runāts, ka trūkst klasiskas attīstības bankas Latvijā. Tā ir vēl viena liela problēma. Komercbankas izvēlas vieglākus ceļus, kā naudu pelnīt, nevis naudu aizdodot ražojošiem uzņēmumiem. Citās valstīs tomēr ir gan reģionālās attīstības bankas, gan valsts attīstības bankas, gan bankas, kas veidotas ar pašvaldībām, un nodarbojas ar šādas attīstības strukturēšanu.
Dzirdot šo raksturojumu, šķiet, būtu tikai loģiski, ja Saeimas deputāti, lemjot kādu no šiem jautājumiem, konsultētos arī ar pašvaldību vadītājiem visā Latvijā, tajā skaitā nomalēs. Vai ir kaut kādas sarunas?
Jebkurā gadījumā būtu jāskatās uz kopējo situāciju tautsaimniecībā, reģionos un kā viens vai otrs lēmums to ietekmē. Jo izraut vienu problēmu, kas citreiz pat ir pseido problēma, un risināt to ar kaut kādiem aizliegumiem un stingriem ierobežojumiem.... ekonomikā darbojas savienoto trauku princips - ja ir vajadzīgs kāds pakalpojums, bet tas nav pieejams, kāds cits segments, šajā gadījumā nelegāļi, šo pakalpojumu pārņem. Ja ir alternatīva legāla, jā, tad ļoti labi, bet ne vienmēr tāda ir, līdz ar to es teiktu, ka tur jābūt tiešām ļoti rūpīgai analīzei par jaunu normu ietekmi uz konkrēto nozari.
Tad neviens jums - pašvaldību vadītājiem - jautājumus neuzdod, nekādu ekspertīzi no jums neprasa?
Nav dzirdēts. Saeimā, kad skatīja jautājumu par banku pakalpojumu pieejamību, pašvaldību vadītāji gan arī tika aicināti, bet tā bija diskusija bez konkrēta piedāvājuma vai konkrēta risinājuma.