Uz Lāčplēša ielas stūra es iegāju dzeltenajā pareizticīgo baznīciņā. Tur bija pilns ar jauniem cilvēkiem. Visi dedzināja svecītes, katrs kaut ko pie sevis lūdza. Parasti jau liek svecīti par cilvēku vai kādu jautājumu uzdod - kā būs un vai būs labi? Es tur vīrakā stāvēju un it kā gribēju pajautāt, vai var vispār mīlestība pret dzimteni beigties? Vai tās tikai tādas izmisuma sajūtas?
Tad pa to pašu ielu gāju tālāk, iegāju Teātra bāra restorānā. Gribējās kafiju ar pienu, to uzputoto. Tur pie saulaina galda pusdienoja Vectēvs. Vispār saule sildīja no āra un uznāca ļoti laba sajūta. Tāds kā mīļums.
Tad atkal pa to pašu ielu gāju tālāk, nogriezos uz Dzirnaveni, nopirku lielas, dzeltenas narcises. Sākumā gribēju piecpadsmit, jo trīspadsmit nevar, bet tad iznāca skaisti no deviņām.
Ar narcisēm es aizgāju uz Zaļo ielu, pie Ziedoņa. Es viņu sen nebiju redzējusi. Viņš bija tāds gaišs, smilšu krāsas žaketē. Mazliet saguris, bet priecīgs. Mazliet parunājām, skatījāmies uz bildi, kur viņš ir it kā viņš, tomēr ne viņš. Sarunājām, ja maijs būs saulains un labs, tad kādu dienu uz Tukumu aizlaidīsim, kad ķirši ziedēs, bet, ja būs slapjš un auksts, tad nebrauksim, jo tur vajag sauli. Un man atkal vēl stiprāka tā mīļuma sajūta uznāca.
Un tad es atkal pa to pašu ielu gāju tālāk un tad jau sēdēju teātrī un skatījos, ko visums dara ar Ziedoni, kukainīti un otrādi. Cik viņš it kā maziņš pret to lielumu un cik viņš liels ar savu mazumiņu. Un kā viņš palaiž to dzejoli, peli sev garām un nenoķer, un nenosit, lai arī viņam visu laiku pie mākslas gribas. Un kā viņš visumā turpina radīt, pats it kā tieši vairs neradīdams.
Tā sajūta, kas pa dienu bija brīžiem piezagusies, tā mīļuma sajūta man nāca virsū tādiem spēcīgiem viļņiem, ka gandrīz asaras kāpa acīs. Un tāda aina vai redzējums man acu priekšā bija. Ka it kā milzīgs, nenosakāms tas visums, it kā nesaprotamas formas, it kā nenoformulējams, kur Ziedonis, kukainītis lidinās, bet tad pēkšņi un pamazām tas kļūst konkrēts un pamazām, pamazām, vieglītēm, bet ļoti skaidri kļūst redzams, ka tas visums izskatās kā sarkanā āboliņa galviņa, un tur tas kukainītis piesēdis, un tur viņš jūtas vislabāk un laimīgi.
Cik laicīgi Ziedonis visumā ienācis. Gandrīz pēdējā brīdī. Vēl mazliet un būtu jau bijis par vēlu. Tās mīļuma sajūtas būtu pazudušas. Aizmirsusies būtu tā kukainīša laime uz savas vienīgās sarkanā āboliņa galviņas.