Katrs, kurš kaut reizi strādājis ekspertu grupā, zina, cik smags ir naudas sadales process. Drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci nekā naudu kādam izdosies sadalīt taisnīgi un pietiekami. Fonda kopējais budžets vienkārši ir vairāk nekā trīs reizes par mazu.
Diena izvaicāja VKKF direktoru Edgaru Vērpi (kopš 2002. gada) gan par konkrēto pētījumu, gan tuvākajām plānotajām reformām fonda darbībā. Pats būdams gleznotājs, viņš labi pārzina gan radošo, gan administratīvo situācijas pusi.
Vai šādu pētījumu pasūtījāt profilaksei, vai - iecerēti konkrēti rīcības soļi?
Ļoti konkrēti soļi. Galvenais, ko mēs gribējām, bija meklēt jaunu modeli, kā sadalīt finansējumu starp nozarēm. Ja mēs lasām nolikumā, kāds ir VKKF mērķis - veicināt līdzsvarotu visu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu valstī saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām. Līdz šim vairāk mēģinājām strādāt pēc tirgus principa - ir pieprasījums, mums ir kaut kāda konkrēta naudas masa, kuru mēs attiecīgi sadalām pēc pieprasījuma. Kur pieprasījums ir lielāks, tur aiziet lielāka naudas masa, kur mazāks, tur - mazāka. Tā mēs līdz šim sapratām šī likuma mērķa izpildi. Bija tāds laiks, kad mēs rēķinājām iesniegto un atbalstīto projektu attiecību, pieprasītā un atbalstītā finansējuma attiecību, vēlāk palikām tikai pie finansējuma attiecības rēķināšanas. Ir bijuši dažādi modeļi. Kad radās mērķprogrammas, tad jau daudz vairāk sāka strādāt politiski kritēriji, - kāpēc tieši tur tiek iepludināta nauda un veicināta noteikta attīstība. Strādājām pēc savas saprašanas un mēģinājām mērķi realizēt. Bet krīzes laikā mums kļuva skaidrs, ka nozare no nozares atšķiras. Faktiski jau ap 2009.-2010. gadu mums radās ideja, ka vispirms ir jāizpēta, no kā nozares sastāv, visa nozares būtība, un tad mēs varēsim runāt par kaut kādu līdzsvarotību sadalē. Diemžēl pēc krīzes situācija bija tāda, kāda tā bija. Kultūrkapitāla fonds bija zaudējis 74 procentus no finansējuma, tagad pēdējos gados tas tika pieaudzēts. Līdz šim administrācijas budžetā mums nebija līdzekļu pietiekami apjomīgam pētījumam. Pagājušogad mēs beidzot tos dabūjām. Bija konkurss, kurā varēja pieteikties tie, kas vēlas pētīt. Pēc tam gaidījām rezultātu, kas mums iedos inovatīvo finansējuma sadalījuma formulu - kā mēs varētu precīzāk sadalīt.
Kādi ir vērtīgākie secinājumi no šī pētījuma?
Secinājumi ir dažādi. Mums par diezgan lielu pārsteigumu pētnieki atzina, ka pētījuma mērķi viņi nevar sasniegt, ka viņi nevar mums iedot gatavu formulu. Viņu arguments ir tāds, ka nozaru robežas nav tik vienkārši nosakāmas. Ministrijā tās tiek klasificētas savādāk, pie mums - savādāk, vēl kaut kādos dokumentos - vēl savādāk. Simtprocentīgi tikt skaidrībā, kas kurā nozarē ir, praktiski nav iespējams.
Robežu un žanru saplūšana mākslā ir pēdējās desmitgades (vismaz) spilgtākā kopīgā tendence visās mākslas jomās. Tas nevar neatspoguļoties arī iesniegtajos projektos. Kā VKKF uz to reaģē?
Tam mums ir domāta starpdisciplināro projektu sadaļa, ko vērtē padome. Definīcija ir šāda: starpdisciplināriem projektiem atbilst projekti, kuros vienādā apmērā ir pilnvērtīgas un līdzvērtīgas dažādu nozaru pazīmes vai arī nav nevienas nozares pazīmes, teiksim, tur mums aiziet filozofijas, vēstures projekti. Tipisks starpdisciplinārs projekts ir žurnāls Rīgas Laiks vai portāls Satori. Protams, tas ir diezgan moderni, ka šobrīd notiek pārnozaru sadarbība un tā arī tiek veicināta.
Pētījuma eksperti piedāvā ar laiku atteikties no nozarēm, bet tajā ir problēma, kam es pagaidām nesaskatu risinājumu, un arī pētnieki to nepiedāvā. Jautājums - kā tad mēs izvērtēsim? Ir diezgan skaidrs, ka nav tādu starpdisciplināro speciālistu. Katrs ir profesionālis kādā no nozarēm, varbūt viņš vēl zina daļu kādā radniecīgā nozarē. Pārnozaru speciālisti parasti nezina nevienā nozarē neko. Mums jau bija pieredze ar starpnozaru darbu, kurā tika deleģēti konkrēti eksperti. Līdzīgi kā līdz galam nav definētas nozares, arī starpnozare nebija īsti definēta. Tā bija problēma. Tās raksturīgākā īpašība bija tāda, ka tur sakrita visi projekti, kas tika noraidīti savā nozarē. Tur tie diezgan labi tika atbalstīti, jo šie eksperti nebija nozaru speciālisti. Viņiem likās - ir teātris, ir drusku mūzika, tas ir kaut kas ļoti labs. Lai gan pirms tam teātra nozarē projekts bija noraidīts. Mēs nekādi nevarējām atrast sakarīgu algoritmu, kā izveidot spēcīgu ekspertu komandu starpnozarē. Bija ļoti smagi. Mēs redzējām, ka starpnozarē nauda aiziet salīdzinoši viegli salīdzinājumā ar profesionālajām nozarēm. Tāpēc tika izveidota sistēma, ka fonda padome, kas ir atbildīga par visu sadalījumu, ļoti atbildīgi izvērtē arī starpdisciplināros projektus. Manuprāt, tas pagaidām notiek ļoti normāli, bet es pieļauju, ka diskusijas būs.
Vai šobrīd pastāv reālas ieceres kaut ko mainīt esošo nozaru robežās un definīcijās?
Šobrīd mēs veidojam ekspertu grupu, kas diezgan labi pārzina fonda likumu, nolikumu, kas būs iepazinušies ar šo pētījumu, kuriem ir savs viedoklis, kā fondam būtu jāturpina strādāt. Mēs veidosim diskusiju paneli, kurā mēģināsim izdiskutēt gan šos ieteikumus, gan - kāds varētu būt finansējuma sadalījums pa nozarēm, gan to, vai ir jāpārdala nozares, vai - ir labi tā, kā ir, vai - jāatsakās pavisam. Tas šobrīd ir diskusiju objekts. Tālāk jau iesim ar daudzmaz sazīmētu ideju klāstu uz padomi, kas fondā pieņem visus lēmumus. Tas, ko mēs gribam, protams, ir mūžīgais jautājums. Gribam piedāvāt valdībai mainīt finansējuma modeli. Ja tas izdodas, atverot likumu, ceram, varēsim mainīt lietas, ko sen jau gribējām. Bet to nevar darīt voluntāri un sasteigti. Tam jābūt ļoti nopietni izdiskutētam radošā vidē, lai mums vien zināmu apsvērumu dēļ mēs nesataisītu tādas ziepes, kādas sataisīja toreiz, mainot fonda finansējuma modeli.
Es pieņemu, ka arī toreiz (2009. gadā VKKF finansējums tika samazināts par 43% - U. A.) Jaunajam laikam bija vislabākie nodomi. Repše (Einars - bijušās partijas Jaunais laiks izveidotājs, premjerministrs (2002-2004) - U. A.) teica - jums politiķi vienmēr iedos vairāk nekā būs šajos iezīmētajos nodokļos. Tās izrādījās pilnīgas blēņas, jo politiķiem kultūra īpaši neinteresē, viņi nesaprot, kāpēc vispār tai būtu jādod kādas finanses. No tā viedokļa, jebkuri grozījumi normāli strādājošai struktūrai ir ļoti nopietni jāapsver.
Vai jums ir iecere atjaunot publisku diskusiju par nepieciešamību atgriezties pie VKKF finansējuma piesaistes alkohola un azartspēļu akcīzes nodoklim?
Mēs to atjaunojam nepārtraukti. Arī šobrīd esam runājuši ar kultūras ministri. Šis formulējums ir iekļauts arī valdības darbības plānā. Tas gan neskan tik radikāli kā «atjaunot». Precīzais formulējums - nodrošināsim izcilu un daudzveidīgu kultūras pakalpojumu rašanos un pieejamību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai, tajā skaitā pilnveidojot Valsts kultūrkapitāla fonda finansēšanas modeli. Jau iepriekšējo valdību mēs iepazīstinājām ar savu izstrādāto finansēšanas modeļa koncepciju, kurā piedāvājām trīs dažādus modeļus. Ceturtais bija jau eksistējošais, kas diemžēl arī palika. Iepriekšējā valdība bija ierakstījusi savos dokumentos, ka ir gatava ar to nodarboties, bet īstenībā - nebija. Finanšu ministrija noprotestēja. Pirmais variants ir atjaunot modeli, kāds bija līdz 2004. gada sākumam. Tiešais finansējums no nodokļiem. Trīs procenti - alkohols, trīs procenti - tabaka, 50 procenti no iekasētās izložu un azartspēļu nodevas nodokļa. Tā šobrīd strādā Igaunijā, un mēs to nosacīti saucam par Igaunijas modeli. Tas ir bijušais Latvijas modelis. Otrais modelis, kuru piedāvājam, ir daļēji atjaunot sākotnējo finanšu sistēmu, paredzot, ka finansējums no valsts budžeta ir proporcionāls prognozētajiem nodokļu ieņēmumiem. Trešais variants ir otrais variants ar diezgan garu pārejas laiku. Tas visdrīzāk ir reālākais, citādi sanāk ļoti radikāli. Lai gan lietuvieši tieši tā arī izdarīja. Viņi vienā gadā pat trīskāršoja summu, pasakot, ka iepriekš ir kļūdījušies.
Tātad tomēr to var izdarīt.
Vajag īsto valdību.
Šobrīd viena no VKKF svarīgākajām mērķprogrammām ir Latvijai - 100. Kādā virzienā jūs vēlētos ar šo pavirzīt jaunrades procesus?
Pašlaik tiek strādāts pie maksimāli precīza nolikuma, lai vīzija katram būtu saprotama. Strādājam ļoti ciešā sadarbībā ar ministriju, kur darbojas Latvijas simtgades svētku radošā padome. Kāds būs galarezultāts, vēl nevaru pateikt, bet, manprāt, jebkuram radošam cilvēkam ir tiesības šajā konkursā nākt ar savu piedāvājumu. Galīgi negribētu ierobežot idejas kādā noteiktā sektorā, jo vislabākās idejas ir tās, kuras lielākā daļa nav nemaz iedomājusies un redzējusi, un ir cilvēki, kuriem ir šīs idejas. Ir ļoti būtiski idejas pamanīt un tām atsaukties. Ekspertam ir milzīga atbildība no projekta saprast, ka tā ir super, unikāla ideja, un pietiekoši atbalstīt, nevis nokaut ar kaut kādu ceturtdaļu finansējumu. Tad arī ir ceturtdaļa no rezultāta. Tā šobrīd ir viena no VKKF nopietnākajām politiskajām izšķiršanām - mēs uzskatām, ka ir projekti jāatbalsta nevis par piekto vai trešo daļu, bet par 50, vēlams 70 procentu robežās. Šajā pētījumā pētnieki pat iesaka, ka vajadzētu atbalstīt 100 procentus.
Vai Latvijas šaurajā vidē ir iespējams atrast pilnīgi neatkarīgus, bet reizē dziļi savu nozari pārzinošus profesionāļus, kuri būtu autoritātes savas jomas kolēģu vidū?
Protams, ir jārēķinās ar šauro Latvijas vidi. Arī pētījumā viņi piedāvā, ka, iespējams, ir jāsamazina ekspertu skaits. Tas ir viens no variantiem, kam es piekristu. Viens no risinājumiem ir samazināt ekspertu skaitu un palielināt viņam atalgojumu. Šobrīd mums ir ļoti stingras ētikas normas. Nepietiek, ka jūs ejat ārā, kad balso par jūsu projektu. Ir skaidri un gaiši uzrakstīts, ka jūs kā fonda eksperts šos divus gadus nedrīkstat saņemt citu finansējumu kā tikai atalgojumu. Līdz ar to, manuprāt, lai eksperts kļūtu neatkarīgs, viņam ir jāsaņem atalgojums daudzmaz tāds, lai viņam nebūtu vēlēšanās kandidēt kādā projektā uz fonda finansējumu. Es pat piedāvātu ļoti radikālu soli, kas šobrīd varbūt liekas pārāk radikāls, bet ir valstis, kur tā notiek. Katrā nozarē būtu viens eksperts, ar ļoti labu atalgojumu uz vienu vai diviem gadiem, un viņš tad arī atbildētu par savu lēmumu. Viņam nebūtu, uz ko atsaukties - es jau esmu par jūsu projektu, bet pārējie nobalsoja pret... Tu tajā laikā esi atbildīgs, esi valsts amatpersona, saņem labu atalgojumu, bet es pieņemu, kas tas ir tik radikāli, ka tam šobrīd vēl neesam gatavi.
Kāda šobrīd ir VKKF sadarbība ar kultūras ministriju?
Ar ministriju mums šobrīd ir ļoti laba sadarbība. Beidzot esam realizējuši lietas, par kurām jau desmit gadu bija skaidrs, ka tas ir jādara. Esam pārdalījuši ietekmes sfēras, lai tās nepārklājas. Piemēram, Venēcijas biennālei no šā gada ar VKKF vispār nav nekāda sakara. Ministrija katru gadu sludina konkursu uz mākslas vai arhitektūras biennāles menedžmentu un apmaksā šo projektu. Kultūrkapitāla fonds tur iekšā vairs nejaucas. Arī valsts muzeji vairs īsti nedarbojas kultūrkapitālā. Arī visas nacionālās balvas šobrīd finansē Kultūras ministrija. Tā ir arī politikas veidošana. Viņi nosaka, ka uz kaut kādu laiku tādas balvas ir. Kultūrkapitālā var nākt ar jaunām idejām. Ja tās sevi pierādīs laikā, tās atkal var pretendēt uz ministrijas finansējumu, bet katrā gadījumā lielo balvu finansējumā mēs vairs nejaucamies iekšā. Savkārt mūsu pusē ir pārnācis valsts finansējums lielajiem reģionālajiem centriem - Rotko centrs, Gors, Lielais dzintars, Cēsu koncertzāle, Jūras vārti. Tie savukārt vairs neiet uz ministriju pēc finansējuma daļas. Mums ir izdevies ļoti daudz ko sakārtot. Šobrīd es redzu diezgan labu kārtību. Protams, ideāli nebūs nekad. Pirmkārt, finansējums ir stipri par mazu. Ja runājam par finansējuma kopējo apjomu, Latvijā tas ir divarpus reizes mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā šādām pašām lietām. Finansējuma trūkums rada vismaz pusi no visām problēmām.
Radošo savienību padome un rakstnieku cunfte laiku pa laikam skaļi runā par likuma par radošās personas statusa nepieciešamību (izstrādē kopš 2011. gada - U. A.). Precīzi pateicis Haralds Matulis: «Kāpēc mēs izliekamies, ka tas nav darbs, bet lidināšanās pa mākoņiem»? (NRA. 24.11.2014.) Citur Eiropā pastāv sociālās garantijas, pabalsti māksliniekiem arī starpprojektu periodā.
Mūsu gadījumā tās ir šīs individuālās stipendijas, kuras cilvēki var saņemt pietiekami ilgā laikā. Vairāk tās piešķir tieši nozarēs, kur ir šis individuālais darbs - vizuālajā mākslā un literatūrā. Tās ir stipendijas, ko mēs maksājam radošā darba darītājiem. Tas viss atduras pie finansējuma trūkuma. Piemēram, Gundegas Repšes ierosinātais projekts, kurā mums parādās romāni - Svina garša, Mātes piens u. c. (Izdevniecības Dienas grāmata izdotā romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts - U. A.) Tā ir īpaši radīta ideja, lai autori varētu saņemt stipendijas un strādāt pie romānu rakstīšanas. Pamazām parādās rezultāts. Neesam tikuši tik tālu, lai kāds saņemtu stipendiju šajā starpperiodā. Mākslinieks saņem stipendiju, lai veidotu izstādi un nākošo stipendiju, lai veidotu nākošo izstādi. Viņš nesaņem stipendiju, lai izdomātu nākošo izstādi. Bet es kā vizuālais mākslinieks zinu, ka vislabākās idejas rodas, regulāri strādājot, nevis košļājot pirkstus un domājot. Vienalga - tā ir pilnīgi normāla parādība, ka šajā stipendijā vajag iekļaut arī neredzamos radošos darba periodus. Tam es pilnīgi piekrītu. Faktiski uz to mēs ejam.
VKKF direktora amats manā skatījumā ir nežēlīgi sarežģīts. «Paldies» diez vai kāds saka.
Tā nav.
Kas jums šajos 14 gados, kopš esat direktors, sagādājis lielāko cilvēcisko gandarījumu?
Īstenībā gandarījuma brīži ir nepārtraukti. Tas, ka es redzu Kultūrkapitāla fonda karodziņu [logo] visur, kur notiek labas lietas. Teiksim, jūs atverat jebkuru labu grāmatu, un tur ir šis karodziņš. Aizeju uz izstādes atklāšanu vai teātra izrādi - tieši tas pats. Ejat uz koncertu vai tagad aizbraucat uz jebkuru no lielajiem centriem - koncertzālēm vai Rotko centru, un visur ir šis karodziņš. No tā viedokļa man tas ir nepārtraukts gandarījums. Es negatīvo nemaz tā neuztveru. Jau sen esmu sapratis - ja iestāde, kas sadala finansējumu, labākajā gadījumā var iedot tikai vienu trešdaļu, tad divas trešdaļas paliek neapmierinātas, un, protams, pār mums nāk viņu lāsti. Bet mēs arī redzam, ko izdara ar vienu trešdaļu. Protams, ka lamā direktoru. Nezinot, ka ne jau es izšķiru, kurš saņem vai nesaņem finansējumu. Esmu ziņnesis, kurš aizsūta vēstuli ar savu parakstu, bet finansējumu piešķir pavisam citi cilvēki. Tāds tas amats ir. Bet es domāju, ka labā ir daudz vairāk. Pilnīgi noteikti. Daudz kur cilvēki nāk klāt un saka, ka mēs bez jums to nebūtu izdarījuši - restaurējuši, teiksim, kādai baznīcai altāri vai vēl ko citu. Ļoti bieži tā ir. Ir cilvēki, kas sen jau ir apraduši, ka Kultūrkapitāla fonds savā ziņā ir kvalitātes zīme un atbalsts. Šobrīd tas aiziet līdz vistālākajām nomalēm. Šobrīd esam izveidojuši tādu struktūru, ka Latvijā nav vietas, kur atbalsta nebūtu.