Gan dziesmu, gan deju koncertu programma bija laba. Protams, vienmēr var runāt, ka patīk vai nepatīk, bet mākslā tā ir vienmēr. Uzstādījums, kas vienmēr bijis vismaz skolēnu dziesmu svētkos, ka dziedāšana no galvas, noteikti attaisnojas - tas garantē zināmu kvalitāti. Neoficiāli pabiju arī skatuves augšpusē, lai sajustu, kā tur ir. Redzēju, kas nav līdz galam iemācīts, bet no galvas dziedāšanas prieks, protams, ļoti jūtams.
Tagad runā, ka programma bijusi tāda, ka bērni jutušies pārslogoti. Kā to vērtējat?
Jautājums, kas ir tā pārslodzes latiņa. Protams, var salīdzināt dziedātājus un dejotājus. Tā proporcija vienmēr ir svētkos bijusi, ka pat labākajiem deju kolektīviem ir limitēts deju skaits, bet koriem specifika, ka visi dzied visu vai vismaz nepārtraukti atrodas uz skatuves, ir koncerta epicentrā.
Vakarā uz skatuves jūtama arī gaisa temperatūras maiņa - koncertam sākoties, vēl saulīte, tai norietot - vakara dzestrums?
Sliktākais, ka tur nebija gaisa cirkulācijas, pat neskatoties uz to, ka tā ir ārtelpa. Vējš bija no skatuves aizmugures, bet tās aizvējā bija karsti, bija izveidojusies tāda kā bezgaisa telpa. Dziedātāju daudz, tie stāv ļoti blīvi, brīžos, kad jāsēžas, sanāca, ka gandrīz vai viens otram klēpī. Tad vēl viņu favorīts Justs - kustību rādītājs, visi ar lielāko prieku katrā dziesmā kustējās; spēku izsīkumu, protams, uz emocionālā viļņa nejūt.
Un tad sāk ģībt viens pēc otra. Arī no tā, ka ierauga glābējus savācam kritušos?
Viennozīmīgi. Kā tas bērns var justies, ja turpat blakus pieskrien mediķis ar norūpējušos seju un aiznes saļimušo? Kāpēc? Kas notiek? Redzētais saslēdzas ar filmās skatīto, kur tādi gadījumi saistīti ar bēdīgākām sekām. Un sākās viļņa efekts.
Es runāju ar ēdinātājiem. Protams, ka netika izmantota liela daļa ēdināšanas talonu. Kas varēja atļauties, gāja uz veikaliem, kārtīga ēdiena vietā bija kārumi. Esmu aktīvs soctīklos, redzēju, ka daudzi jaunieši nebija aizgājuši gulēt pat līdz trijiem četriem naktī. Tāpēc saku - tas ir apstākļu komplekss, kas nostrādāja visneveiksmīgākajā formā tieši ģenerālmēģinājumā.
Arī izkļūšana no Mežaparka vienmēr bijusi sarežģīta, prasījusi ilgāku laiku.
Jā, un uz to teritoriju, kas pieejama, dalībnieku skaits gala pasākumam gandrīz vai ir par lielu. Tiem, kas ierodas laicīgāk, īsti nav kur palikt. Ja vēl mēģinājumos bez publikas koristi var sākumā sēdēt skatītāju vietās, tad publiskos koncertos tādas iespējas ierobežotas.
Un tomēr, vai nav tā, ka tieši dziesmu un deju svētki ir viena no retajām motivācijām bērniem mācīties mūziku skolās?
Diemžēl ar dziesmusvētkiem vien ir par maz, un es negribētu teikt, ka mūzika bērnam jāmācās tikai tāpēc, ka ir dziesmusvētki. Domāju, ka mūzika jebkurā gadījumā ir ārkārtīgi nozīmīga. Taču skolā mūzika diemžēl ir viens no tiem priekšmetiem, kurā proporcija starp priekšmeta praktizēšanu un teoriju par priekšmetu ir absolūti ačgārna - praktiskās muzicēšanas ir gaužām maz.
Svētku rīkotāji to noteikti zina. Laika līdz nākamajiem svētkiem daudz, vai ir cerības, ka ņems šā laika mācības vērā? Vai katru reizi rīko citi un kāpj uz tiem pašiem grābekļiem?
Diemžēl kadru mainība arī ir fakts. Nezinu, cik liela tā ir skolu svētku organizācijā, bet lielajos svētkos pat saistošie tradīciju pārmantošanas veidi ne vienmēr tiek turēti vajadzīgajā godā. Par lielajiem koriem, tāpat arī dejotājiem, ir viens atbildīgais. Kā viens cilvēks var visu paveikt, pie tam vēl rēķinot arī budžetu?
Redzējām gājienu, kas bija visai spontāns, un daudzi teica - redz, kad neviens neorganizē, sanāk pat labāk, dzīvīgāk. Varbūt svētki vispār jārīko vairāk neformālā gaisotnē?
Es būtu par diviem, tā teikt, līmeņiem. Igaunijā tas ir normāli pierasts, ka pēdējā dienā ir iespēja piedalīties visiem, pabūt kopā. Tas nav tik strikti veidots kā koncerts, vienkārši tautas kopā būšana, kopīga dziedāšana. Pie mums tas ieguldītais darbs stipri disonē ar tiem apstākļiem, kādos notiek gala pasākums. Mēģina ilgas stundas, tad tikai koncerts, bet daļa publikas tā laikā staigā, ēd, sarunājas.
Bet par to gājienu un brīvību - protams, tādi gadījumi raisa un veido svētkos kopā būšanas garu. To katrā kolektīvā veido un uztur tā vadītājs, tiem gan svētkos ne vienmēr tiek pateikts pietiekams paldies un ikdienā sniegts pienācīgs atbalsts. Bez koru, deju kolektīvu vai pūtēju orķestru vadītājiem nekas vispār nenotiktu. Tie ir savā ziņā svarīgākie cilvēki. Protams, nozīmīgs ir ikviens svētku dalībnieks, kurš grib ko darīt, bet vadītājs ir profesionālis, kurš parāda ceļu un ir vaduguns sagatavošanās procesā.
Uzskatu, ka gājiena atcelšana bija liela kļūda. Gājienu vajadzēja organizēt. Ja ir bažas par dalībnieku veselības stāvokli, brīvprātīgas piedalīšanās principu varēja ieviest jau sākotnēji - ja vari, tad ej... Bet te atkal jārunā par to, ka neviens bērns uz Rīgu neatbrauca viens, nezinot, kur iet, ko darīt, - katram bija skolotājs, kas par viņu rūpējās un atbildēja.
Bet gājienu šoreiz izglāba televīzija. Varējām vērot, cik pirmajiem bija bēdīgas sejas. Bet, redzot, ka gājiens tomēr notiek, dalībnieki atgriezās. Soctīklos lasīju, ka Cēsu novads nolēmis nepiedalīties, pēc pusotras stundas skatos - viņi tomēr iet gājienā! Taču jāsaka, ka sociālie mediji šoreiz nodarīja arī lāča pakalpojumu, kad jebkurš mazākais sīkums tika rādīts kā milzu traģēdija, un tas radīja to haosu, kas savukārt finālā rezultējās lēmumā par gājiena atcelšanu un tā ignorēšanā.
Vai ministrei būtu jāatkāpjas?
Es nezinu. Saprast, ko iesākt, ko neiesākt, noteikti arī viņai emocionāli bija ļoti smagi. Ministrs ir amatpersona, kura formāli par visu atbild visvairāk. Tā bija krīzes situācija, un dod, Dievs, lai mums nevienam nekad nebūtu šādi lēmumi jāpieņem! Bet pret to arī nevar izsargāties. Šeit bija ļoti daudz nezināmā: tas viss notika vakarā, gājiens no rīta, pa vidu nakts, mediķu slēdzienu arī vēl nav, nevar zināt, kādi tie būs.
Bet viennozīmīgi, ka gājienam noteikti bija jābūt. Daudziem svarīgākais notikums ir tieši gājiens.
Ja būs ministres demisija... Tomēr svarīgāk, lai ņem vērā kļūdas, lai nākamreiz orientējas uz to, ka dalībnieki kļūst par galveno svētku sastāvdaļu, tad arī nebūs tādu problēmu.