Dienas aptaujātie eksperti uzsver, ka nevienlīdzības mazināšana ir ilgtermiņa pasākumu komplekss. Īstermiņā plaisu starp bagātajiem un nabagajiem var censties mazināt ar nodokļu un pabalstu palīdzību, taču tas nerisina problēmas dziļākos cēloņus - lielas iedzīvotāju daļas zemo konkurētspēju un pārāk lielu mazkvalificēto, tātad likumsakarīgi arī zemu apmaksāto darbvietu īpatsvaru mūsu ekonomikā. Tādējādi galvenie pasākumi nevienlīdzības novēršanai ir reformas izglītībā, nodrošinot, ka ikvienam pieejama kvalitatīva un konkurētspējīga izglītība, kā arī investīcijas zinātnē un inovācijās, lai radītu produktus ar augstu pievienoto vērtību, celtu darba ražīgumu un līdz ar to palielinātu augsti atalgotu darbvietu īpatsvaru.
Neveiksmīgā privatizācija
Runājot par cēloņiem tam, ka Latvijā ir viena no nevienlīdzīgākajām sabiedrībām ES, finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) atbildi mudina meklēt pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad notika pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, un visai neveiksmīgajā privatizācijas procesā. Proti, pāreja uz tirgus ekonomiku, pēc finanšu ministra teiktā, notika visai nekontrolēti, tāpat kā privatizācijas process, kas bija pārāk sasteigts un necaurskatāms. Savukārt Pasaules Banka atzinusi, ka bija kļūda veikt privatizāciju pirms adekvāta tiesiskā regulējuma izstrādes un likuma varas iedibināšanas. Tā laika politiķi publiski arī atzinuši, ka ļaut valsts uzņēmumus privatizēt par sertifikātiem bija nopietna kļūda. Visu šo procesu rezultātā radās izteikti polarizēta un nevienlīdzīga sabiedrība.
To, kāpēc Latvijā nevienlīdzība divdesmit gados nav gājusi mazumā, bet tikai pieaugusi, A. Vilks skaidro ar to, ka nevienlīdzības mazināšana nav bijusi politiķu prioritāte un nav veikti pārdomāti pasākumi problēmas risināšanai.
Bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) kā vienu no galvenajiem nevienlīdzības cēloņiem min izglītības sistēmas vājumu, proti, kvalitatīvas un konkurētspējīgas izglītības slikto pieejamību, tas nozīmē, ka daudziem strādājošajiem ir minimālas profesionālās prasmes un konkurētspēja. Politiķe uzsver, ka netaisnīgums ielikts arī nodokļu sistēmā - proti, ar pārāk zemiem nodokļiem tiek aplikta bagātība un luksuss. «Esmu pārliecināta - lai veidotu vienlīdzīgu sabiedrību, ienākumi no kapitāla ir jāapliek ar tādu pašu nodokļu likmi kā ienākumi no darba,» uzskata I. Viņķele. Jāatceras, ka tieši par to nesen aicināja diskutēt arī finanšu ministrs, kurš tūdaļ izpelnījās asu sabiedrības un paša partijas līderes, Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas pretreakciju.
I. Viņķele arī uzsver, ka nevienlīdzību nekādā veidā nemazina universālie pabalsti, kas tiek piešķirti visiem iedzīvotājiem, nevērtējot to maksātspēju; spilgts piemērs ir universālais ģimenes valsts pabalsts, kas tiek piešķirts arī miljonāriem.
Garantētais ienākums
Lai īstermiņā mazinātu nevienlīdzību un padarītu šo problēmu mazāk asu, galvenie valsts rīcībā esošie instrumenti ir nodokļu pārdale un pabalstu sistēmas sakārtošana. Eksperti ir vienisprātis - lai palīdzētu trūcīgākajiem, daudz būtiskāka par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes mazināšanu, kas galveno labumu dod vairāk pelnošajai sabiedrības daļai, ir neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādājamiem paaugstināšana. Jāatgādina, ka finanšu ministrs ierosināja ieviest zināmu progresivitāti un noteikt, ka zemākām algām neapliekamais minimums ir daudz augstāks. Diemžēl šī iniciatīva neguva koalīcijas atbalstu, pret to iebilda Nacionālā apvienība, turklāt pret šo ideju nikni iestājās Latvijas Darba devēju konfederācija.
Līdztekus nodokļiem būtisks īstermiņa risinājums nevienlīdzības mazināšanai ir pabalstu sistēmas uzlabošana. Pašlaik LM strādā pie garantētā minimālā ienākumu līmeņa noteikšanas. LM Sociālās iekļaušanas departamenta vecākā eksperte Evija Kūla stāsta, ka plānots noteikt atšķirīgu minimālo iztikas līmeni mājsaimniecībām pēc to ģimenes locekļu skaita. Viena cilvēka mājsaimniecībai tas būtu mazāks nekā, piemēram, četru cilvēku mājsaimniecībai. Plānots, ka minimālais ienākums tiktu aprēķināts attiecībā pret visu iedzīvotāju aptuveni vidējā ienākumu līmeņa - tie varētu būt 30-40%. E. Kūla stāsta, ka savukārt, rēķinot 60% no iedzīvotāju ienākumu vidējā līmeņa, garantētais minimālais ienākums, kas būtu jānodrošina pirmajam (vai vienīgajam) mājsaimniecības loceklim, ir 235 eiro. Par katru nākamo mājsaimniecības locekli ienākumu līmenis tiktu rēķināts pēc īpaša koeficienta. Būtiski, ka saskaņā ar LM ieceri, kuru atbalsta arī Finanšu ministrija, aprēķinātais minimālais ienākums būtu vienāds ar neapliekamo minimumu.
Minimālā alga - 1000 eiro
Tomēr visi eksperti norāda, ka ar nodokļu pārdali vien līdzēts nebūs, jo nevienlīdzības cēloņi iekodēti mūsu valsts tautsaimniecības struktūrā, kurā ir pārāk liels mazkvalificētā darba īpatsvars. Gan SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, gan Latvijas Universitātes profesore Margarita Dunska uzsver, ka nepieciešamas investīcijas zinātnē un inovācijās, lai tiktu radītas augsti kvalificētas un labi apmaksātas darbvietas. Ekonomikas eksperts Ģirts Rungainis uzskata, ka Latvijā būtu panākama vienošanās, ka minimālā alga piecu gadu laikā pieaug, piemēram, līdz 1000 eiro.
Tas būtu iespējams, valdībai un uzņēmējiem vienojoties par investīcijām kvalificētu darbvietu radīšanā. Tam būtu nepieciešams noteikt nodokļu atlaides reinvestētai peļņai, kā arī, piemēram, līdzinvestēt uzņēmēju investīcijas - ja uzņēmējs investē pusmiljonu eiro, valsts vēl pusmiljonu pieliek klāt. Taču noteikums būtu, ka investīciju rezultātā uzņēmējam jāizveido noteikts skaits labi apmaksātu darbvietu. Tas, protams, prasītu arī attiecīgi sagatavotus un apmācītus darbiniekus, kuri varētu šādās darbvietās strādāt.
Vienmēr gan ir pretarguments, ka tomēr kādam jādara arī mazkvalificētie darbi. Taču runa ir par šādu darbu īpatsvara mazināšanu ekonomikā, kā arī par to, lai cilvēki šos darbus strādātu tikai tad, ja tā ir brīva izvēle, nevis tāpēc, ka nav bijis iespēju iegūt labu izglītību. Kā norāda D. Gašpuitis, valstij jānodrošina, ka ikvienam cilvēkam ir iespējas izsisties, ja vien cilvēks to vēlas.