Tam, kādēļ devos uz Somiju, ir divi posmi. Viens saistās ar laiku, kad vēl biju pasniedzējs un kāda lidojuma laikā lidmašīnā sāku sarunu ar savu blakussēdētāju. Sākotnēji neizskatījās, ka saruna būs interesanta, jo izrādījās, ka kaimiņš pārdod radiatorus, kas varbūt nešķiet aizraujoši. Lai uzturētu sarunu, es uzdevu viņam jautājumu, cik maksā viņa ražotie radiatori. Viņš atbildēja, ka no diviem līdz četriem tūkstošiem eiro. Biju izbrīnīts, kā šim cilvēkam vispār izdodas pārdot tik dārgus radiatorus, taču izrādījās, ka radiatori apvieno gan augstas, videi draudzīgas tehnoloģijas, gan labu dizainu. Tie radiatori nemaz neizskatījās kā radiatori, bet atgādināja mākslas objektus. Tobrīd nodomāju, ka šāds biznesa veids ir piemērots mazām valstīm, kurām ir ļoti grūti konkurēt, piemēram, ar Ķīnu, kur ir lēts darbaspēks, un tāpēc nepieciešams fokusēties uz tādām tirgus nišām, kurās var savienot kopā gan tehnoloģijas, gan uzņēmējdarbību, gan dizainu.
Vēlāk es dzirdēju par Somiju, kas savā attīstībā sāka ar to, ka diezgan mērķtiecīgi attīstīja savas inženierzinātnes, un viens no rezultātiem bija Nokia. Pēc tam Nokia diemžēl pazaudēja savas pozīcijas tirgū, jo nespēja konkurēt ar Apple vai dienvidkorejiešiem. Kāpēc nespēja, mēs visi varam redzēt. Taču somi turpināja attīstīt savu inženierrisinājumu pieeju. Jau vēlāk viņi saprata savu kļūdu un sāka mērķtiecīgi investēt tieši produktu dizainā, mēģināt savienot kopā gan inženierzinātni, gan dizainu, gan uzņēmējdarbību.
Ālto Universitāte, kurā viesojos, ir pasaulē unikāls projekts, kur apmēram pirms desmit gadiem tika apvienotas trīs izglītības iestādes - Tehnoloģijas universitāte, Helsinku Ekonomikas augstskola un Mākslas universitāte. Ālto Universitātes būtība ir mēģinājums to visu salikt kopā, lai studenti, iespējamie nākamie uzņēmēji, saprastu, ka, veidojot jaunus produktus, nepieciešama ne tikai uzņēmējdarbība un spēja izveidot kaut ko tādu, ko ir iespējams pārdot, bet ir nepieciešams arī inženiertehniskais risinājums un tam arī vajadzētu izskatīties skaisti un pievilcīgi, un tas prasa radošo aspektu.
Vēl strādājot izglītības un zinātnes ministra amatā, man ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) notika sarunas par budžeta vietu sadali. Mēs norādījām, ka RTU programmas uzņēmējdarbībā pēc būtības dublē to, ko piedāvā Latvijas Universitātē. Mazā valstī šāda dublēšanās ir lieka, tāpēc mēs neesam gatavi turpināt finansēt studiju programmas, kuras pēc būtības dublējas ar citu lielu universitāti, kura ir tepat blakus Rīgā. Aicinājām RTU veidot kaut ko līdzīgu tam, kas notiek Somijā Ālto Universitātē. RTU piekrita izskatīt iespēju sākt gatavot šādā veidā programmas. Kopā ar kultūras ministri Daci Melbārdi, RTU prorektoru Tāli Juhnu un Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu devāmies uz Ālto Universitāti, lai iepazītos ar Somijas pieredzi un saprastu, kā mēs varam ko līdzīgu atbalstīt un veicināt arī Latvijā.
Vai, balstoties uz vizītē gūtajām atziņām, tiks sperti arī kādi praktiski soļi, lai Somijas pieredzi pārņemtu Latvijā?
Mani ļoti uzrunāja tas, ko es tur redzēju. Nezinu, vai mēs varētu būt tik drosmīgi, lai šādā veidā apvienotu trīs augstskolas vienā, bet veicināt šāda veida programmas mēs varam. Attiecībā uz praktiskiem soļiem, mums, piemēram, mūsu Eiropas Savienības fondu «aploksnē» ir tāda programma ar nosaukumu Tehnoloģiju inkubatori, kurā ir paredzēts finansējums divdesmit miljonu eiro apmērā. Konkrētie soļi varētu būt ar nosacījumu, ka RTU kopā ar Mākslas akadēmiju veidotu līdzīgas programmas tām, ko redzējām Ālto Universitātē. Tādā gadījumā mēs to varētu atbalstīt ar finansējumu, un te nu es skatos uz tā sauktajiem tehnoloģijas inkubatoriem.
Kas tieši jūs uzrunāja
Ālto Universitātes mācību programmās?
Dizaina fabrika, kas faktiski ir tāds kā kurss veselam gadam, un studentiem obligāti nepieciešams to iziet. Kurss faktiski sastāv no trim sastāvdaļām, tur ir inženiertehniskais risinājums, dizains un prasme to pārdot un prezentēt. Uzdevumi inovatīviem risinājumiem nāk no reāliem, konkrētiem uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešams piedāvājums bieži vien ļoti sarežģītiem projektiem, ar ko viņi paši nespēj tikt galā. Kompānijas uzdevumā studenti nodarbojas ar inženiertehnisko risinājumu izstrādāšanu, dizaina aspektu un reāla prototipa izstrādi. Viņiem ir klāt treneri jeb palīgi gan dizaina, gan tehnoloģiju jomā, ir darbnīcas, kurās var salikt kopā un uzbūvēt projektu. Studentu mērķis ir radīt reāli strādājošu prototipu, kā arī pārdot to, prezentēt un pārliecināt, ka tas ir veiksmīgs. Šāda veida darbības palīdz studentiem saprast, kas ir tie pamatelementi, no kā veidojas veiksmīgs produkts, kāds ir vēlamais inženiertehniskais risinājums un dizains. Šī metode mani uzrunāja visvairāk, to es gribētu redzēt vismaz vienā universitātē Latvijā.
Tātad universitāte no studentiem sagaida, ka viņi spēs radīt komerciāli veiksmīgu produktu?
Tas nav obligāti. Ja tā ir iespējams radīt komerciāli veiksmīgus produktus, tas ir ļoti labi, bet ne mazāk svarīgi ir izaudzināt cilvēkus, kuri sapratīs gan kaut ko no inženierzinātnēm, gan kaut ko no uzņēmējdarbības, gan kaut ko no dizaina un varētu nākotnē radīt inovācijas. Taču šī nākotne noteikti nebūs ne nākamajā gadā, ne aiznākamajā gadā, tas varētu būt piecu vai desmit gadu jautājums. Ja RTU kopā ar Mākslas akadēmiju būtu gatava veidot šādas starpdisciplināras programmas pēc Ālto Universitātes parauga, mēs, Ekonomikas ministrija, ļoti nopietni domāsim, kā to atbalstīt ar struktūrfondu finansējumu.
Kā Somijā tiek veicināta zinātnieku un uzņēmēju sadarbība?
Somijā viesojāmies VTT Tehniskās izpētes centrā, kas nodarbojas ar inovācijām. Šajā aģentūrā kopā strādā vairāki pētnieki dažādās jomās, un tā atrodas Somijas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Inovāciju radīšana pēc būtības notiek šajā aģentūrā. No vienas puses, konkrētās idejas, ko pētīt un kādus lietišķos pētījumus veikt, nāk no konkrētiem pētniekiem, kas strādā sadarbībā ar industriju. Tajā pašā laikā tas, ka šī aģentūra atrodas Ekonomikas ministrijas paspārnē, nodrošina, ka ministrija ne tik daudz uzmanības pievērš abstraktiem, fundamentāliem pētījumiem, taču tai ļoti svarīga ir pielietojamība. No augšas tiek dots uzstādījums par prioritārajām nozarēm un prioritārajiem virzieniem. Somijā faktiski ir viena galvenā inovāciju aģentūra, kas ir konsolidēts pētnieciskais institūts, kurā iekšēji ir vairāki pētniecības virzieni. Runājot par mūsu sistēmu, mums ir vairāk nekā 100 valsts pētniecisko institūtu, kur katrs pēc būtības dara, ko grib, un saņem bāzes finansējumu. Savukārt Somijā tas ir ļoti skaidri konsolidēts un sakārtots. Man šķiet, ka doma apvienot tos pētnieciskos institūtus, kuri vēlas nodarboties ar inovācijām, Ekonomikas ministrijas paspārnē, ir ļoti apsveicama ideja.
Kādas būtu priekšrocības, ja pētnieciskie institūti šādi tiktu konsolidēti arī Latvijā?
Tad institūtiem beidzot skaidri tiktu pateikts, kas viņiem ir jādara. Šobrīd Latvijā brīvība ir ļoti liela. Varbūt pat nedaudz pārspīlējot, teikšu, ka liela daļa zinātnisko institūtu vēlas saņemt lielāku valsts finansējumu, bet lai valsts neuzdotu nekādus jautājumus par to, ko tie dara, un neteiktu, kas tiem ir jādara. Somijā ir pavisam cits modelis. Jā, valsts finansējums ir diezgan ievērojams, bet valsts ļoti skaidri saka, kas ir jādara.
Vai attiecībā uz Latvijas pētniecības centriem tiks sperti kādi konkrēti soļi?
Šobrīd diskusiju līmenī ir ideja par Inovāciju padomes izveidi. Tāpēc tika piedāvāts paskatīties uzmanīgāk uz Somijas modeli.
Bieži dzirdam, ka uzņēmēji baidās investēt pētījumā, jo nezina, vai no tā kaut kas taustāms iznāks. Kāda ir pieredze Somijā? Vai tur riskus uzņemas valsts?
Ko grib tipisks uzņēmējs? Ja viņam ir miljons eiro, viņš, visticamāk, investēs tur, kur ir samērā zems risks un samērā labi prognozējama atdeve. Somijas modelī faktiski atbildību uzņemas valsts, protams, konsultējoties ar tiem pašiem uzņēmējiem. Somijas gadījumā tiešām politikas veidotāji, politiķi ir gan atbildīgi par šo rezultātu, jo viņi tomēr tērē nodokļu maksātāju naudu, kas tika ieguldīta pētniecībā, bet mēs arī saprotam, ka ne no katra projekta var sanākt veiksmīga inovācija. Savukārt mums pagaidām visi pētījumi un inovācijas tiek īstenotas sadrumstaloti.