Bijušais Latvijas biatlona ziedu laiku dalībnieks Gundars Upenieks šovasar atgriezās Latvijas Biatlona federācijā (LBF). Ieņemot viceprezidenta amatu, viņš pieņēmis jaunu dzīves izaicinājumu, lai gan LBF jau ir strādājis par ģenerālsekretāru. Ilggadējo LBF prezidentu Jāni Bērziņu ir nomainījusi politiķe Baiba Broka. Par jaunās varas iecerēm un pašreizējo situāciju Latvijas biatlonā arī saruna ar Upenieku.
Gundar, pēc aicinājuma tomēr esi organizators, nevis treneris?
Precizēšu, sakot, ka esmu sporta pasākumu organizators. Tā ir joma, kurā man patīk darboties un kurā man arī veicas. Lielākie pasākumi, kuru organizēšanā esmu piedalījies, ir Valmieras maratons un pagājušajā vasarā Rīgā notikušās starptautiskās triatlona sacensības. Biatlonā esmu atgriezies pēc četru gadu pārtraukuma.
Kā tu raksturotu pašreizējo situāciju Latvijas biatlonā?
Mums ir viens izcils sportists Andrejs Rastorgujevs. Tāpat ceram, ka Žanna Juškāne virzīsies augšup un biežāk iegūs ieskaites punktus. Līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm ir trīs gadi. Žannai ir mērķis šajā laikā pietuvoties elitei. Solis distancē liecina, ka tas viņai varētu būt pa spēkam. Pārējiem vēl krietni jāaug, lai sasniegtu augstāko līmeni, tāpēc kopumā situācija nav viegla. Es pat nerunāju par labāko desmitnieku vai divdesmitnieku. Domāju, ka paies četri gadi, līdz vēl kāds mūsu sportists pāris reižu gadā «ieskries punktos», tas ir, iekļūs labāko četrdesmitniekā.
Kuri sportisti vēl ir Latvijas izlasē?
Latvijas izlases sastāvā vēl ir Rolands Pužulis, Daumants Lūsa, Toms Praulītis, Aleksandrs Patrijuks, kurš pirmo gadu startēs vīru konkurencē, kā arī Roberts Slotiņš, kurš kādu laiku bija slēpošanā, bet tagad ir atgriezies biatlonā. Meitenes mums vēl ir Inga Paškovska un Baiba Bendika. Visiem primārais uzdevums šosezon būs kvalificēties Pasaules kausa izcīņas sacensībām, lai sezonas otrajā pusē mēs varētu startēt ar pilnu komandu. Decembrī būs jākvalificējas nākamajam ciklam.
Kuri sāks Pasaules kausa izcīņas sezonu Estešundā?
Puišiem ir trīs starta vietas. Bez Andreja Rastorgujeva vēl startēs Rolands Pužulis un laikam jau Toms Praulītis. Vēl gan ir plānoti kontroltreniņi, kuros kaut kas nedaudz var pamainīties. Būs jācenšas iegūt vēl vienu kvalifikāciju, lai pēc Jaungada varētu startēt stafetes komanda. Meitenēm ir viena starta vieta Žannai Juškānei.
Cik reāli ir panākt, lai būtu stafetes komanda?
Teikšu godīgi, es šos puišus nepazīstu. Tā ir cita paaudze. Pēc atgriešanās biatlonā rezultātus gan esmu papētījis. Jāatzīst, viņiem būs krietni jāpacīnās, lai iegūtu četras starta vietas.
Edgara Piksona pieķeršana dopinga lietošanā ir trieciens arī šajā virzienā - būs sarežģītāk nokomplektēt stafetes komandu?
Jā, jo viņš komandā bija otrs spēcīgākais. Pērn Edgars divas reizes bija tuvu ieskaites punktiem. Katrā ziņā viņam tā nebija problēma - izpildīt kvalifikāciju. Pagaidīsim Estešundas posma rezultātus. Pēc tam jau varēs konkrētāk spriest par jauno sportistu izredzēm.
Vai taisnība, ka Piksonu dopinga kontrolētāji bija uzmanījuši pastiprināti?
Vēlreiz atkārtošu, ka no Edgara puses tā nebija apzināta rīcība, bet viņu tik tiešām bieži kontrolēja - gan mājās, gan arī starptautiskajās sacensībās.
Pēc Piksona pieķeršanas nav bažu, ka tagad biežāk tiks kontrolēts Andrejs Rastorgujevs?
Nu, nezinu, vai var vilkt šādas paralēles. Man gan jāsaka, ka Andreju jau tāpat ļoti bieži kontrolē, kā jau visus pirmā trīsdesmitnieka sportistus. Viņi visi ir iekļauti tā sauktajā Adamsa sistēmā, kurā katru dienu jāsniedz ziņas par savu atrašanās vietu, lai kontrolētāji varētu atbraukt. Drīzāk būs tā - jo Andrejs vairāk apgrozīsies pirmā desmitnieka tuvumā, jo viņam biežāk būs jādodas uz dopinga kontrolēm.
Sportistus nosauci, bet kurš būs izlases treneris?
Pasaules kausa izcīņas sacensībās galvenais treneris būs Intars Berkulis. Viņš jau tāpat bija plānojis būt kopā ar Andreju. Intars uzraudzīs piešaudi un pateiks, kurš konkrētajā dienā startēs. Viņam būs arī palīgs un tehniskais personāls.
Lietuvas izlasē strādājošais Ilmārs Bricis izteicās, ka bijusi ideja Lietuvai un Latvijai veidot vienotu slēpju gatavotāju brigādi, bet Latvijas puse šo ieceri esot nobremzējusi...
Tas bija uz mani mērķēts. Izvērtējot visus par un pret, sarežģījumu būtu vairāk. Vieniem ir stafetes komanda, otriem nav. Vieni ātrāk pārbrauc uz nākamo sacensību vietu, otri vēlāk. Plus vēl Andrejam ir savs slēpju sagatavotājs. Viņam ir kādi 50 slēpju pāri, pārējiem ap septiņdesmit, un, ja vēl būtu lietuvieši ar kādiem 70 pāriem, visiem vienā telpā nemaz nebūtu vietas.
Andrejs Rastorgujevs šovasar nomainīja slēpju sagatavotāju. Kādas ir pirmās atsauksmes par baltkrievu speciālistu Alekseju Juškeviču, kurš tagad palīdz Andrejam?
Esmu runājis ar treneri Intaru Berkuli. Protams, zināms satraukums ir, jo viņš ir jauns speciālists, turklāt pagājušajā gadā tehniskā brigāde skaitliski bija lielāka. Pēc starta Norvēģijas čempionātā pret slēpju slīdamību nekādas pretenzijas neesot bijušas, bet sezona ir gara, ne vienmēr viss izdosies, kā būtu gribējies. Nopietnākus secinājumus par A. Juškevičadarbu varēs izdarīt pēc kādiem trijiem Pasaules kausa izcīņas posmiem. Es ceru, ka padomu neliegs arī tie speciālisti, ar kuriem Andrejs sadarbojās iepriekš. Jauno slēpju sagatavotāju ieteica arī rūpnīcas Fischer pārstāvji.
Viņi slēpes Rastorgujevam piegādā par velti?
Jā, Andrejs slēpes nepērk. Arī uz rūpnīcu izvēlēties slēpes brauc viņa izvēlētais slēpju sagatavotājs, ņemot vērā Andreja auguma parametrus un slēpošanas tehniku.
Pirms mēneša LTV7 Sporta studijā Rastorgujevs izteicās, ka pilnvērtīgas sezonas aizvadīšanai viņam pietrūkstot 80 000 eiro. Pēc daudzsološā snieguma Sočos sporta vadība Andrejam esot solījusi, ka tuvākajā nākotnē ar finansējumu problēmu nebūšot...
Nosauktā naudas summa ir aptuvena, jo nav zināms, piemēram, vai tiks pieaicināts vēl kāds slēpju smērētājs. Jā, arī es vasarā dzirdēju stāstu, ka pēc Sočiem gaisā esot strāvojis optimisms attiecībā uz Andreja nākotni. Atbalstītāji teikuši, ka viss būs, bet vasarā viss sagriezās ne tā, kā bija cerēts. Tuvojoties ziemai, situācija nedaudz uzlabojas un solījumi sāk pildīties. Lielākais deficīts veidojas tieši tehniskās brigādes komplektēšanas kontekstā. Tāpēc arī tagad Andrejam ir tikai viens slēpju smērētājs. Pēc trenera Berkuļa teiktā, sezonai būtu nepieciešami 120 000 eiro. Es ļoti labi zinu, ka tas nav pārspīlējums - tik daudz naudas arī Andrejam vajadzētu pilnvērtīgas sezonas aizvadīšanai. Salīdzinājumam - 2006. gadā Polijas biatlonistam Tomašam Sikoram gada budžets bija 300 000 eiro, kad viņš gatavojās Turīnas olimpiskajām spēlēm. Tajā gadā viņš arī izcīnīja olimpisko sudraba medaļu.
Biatlona federācijai pēc Rastorgujeva sekmīgā starta Sočos nav kļuvis vieglāk piesaistīt atbalstītājus?
Patlaban notiek sarunas ar kādu banku par Andreja atbalstīšanu. Es ceru, ka viss izdosies, jo esam jau līguma sagatavošanas stadijā. Tādā gadījumā par trijām ceturtdaļām Andreja vajadzības tiktu nosegtas un mums atliktu dabūt klāt tikai trūkstošo mazumiņu. Vispirms ir jānodrošina finansējums sezonas otrajai pusei, pēc tam jau varēsim skatīties uz priekšu - uz nākamo sezonu - un jau arī plānot 2018. gada Phjončhanas ziemas olimpisko spēļu programmu. Iespējams, lielāka vērība būs jāvelta jaunajiem, kas ir aiz pašreizējā sastāva un kas varētu būt izlasē 2022. gada olimpiskajās spēlēs.
Starp citu, pēc Rastorgujeva sekmīgā snieguma Sočos jauniešu vidū nav palielinājusies interese par biatlonu. Rīdziniekiem vispār ir iespēja nokļūt biatlonā?
Iespēja jau ir, bet tad ir jābrauc ārpus Rīgas. Arī padomju laikos Rīgā nebija ne biatlona šautuves, ne arī trases. Jā, bija biatlona nodaļas, bet ziemā treniņi notika nometnēs Madonā, Vestienā vai Priekuļos.
Esmu dzirdējis, ka Madonā būs internāts. Trenera pienākumus esot uzņēmies Oļegs Maļuhins...
Jā, Oļegs ar šādu ideju vērsās Madonas pašvaldībā, un pirmie soļi jau sperti. Deviņiem audzēkņiem vecumā no 14 līdz 16 gadiem tiek nodrošināta dzīvošana un ēdināšana. Oļegs Maļuhins strādā par treneri.
Darba augļiem vajadzētu būt redzamiem uz 2022. gada olimpiādi?
Ap to laiku, jo skaidrs, ka šajā olimpiskajā ciklā viņi vēl neizaugs līdz Pasaules kausa izcīņas līmenim.
No cik kupla skaita junioru vecumā var atlasīt lietaskokus turpmākajam darbam - no astoņiem, desmit, piecpadsmit vai vairāk sportistiem?
Pat mazāk nekā no astoņiem. Tāda diemžēl ir realitāte. Jāņem arī vērā, ka līdz starptautiska līmeņa sasniegšanai pieaugušo apritē ir jāiegulda desmit gadu nopietns darbs. Der atcerēties, ka pēc 2010. gada olimpiādes Andrejs bija ap 60. vietu, un tikai pēdējos pāris gadus viņš ir pa īstam atvēries.
Ilmārs Bricis kā vienu no problēmām Latvijas biatlonā nosauca speciālistu trūkumu. Cik ir treneru, kuri spēj strādāt atbilstoši mūsdienu prasībām?
Labs piemērs noteikti ir Sergejs Sverčkovs Alūksnē, kurš ir arī Andreja pirmais treneris. Ir gan vietas, no kurām nav pienesuma izlasei ne jauniešu, ne arī junioru vecumā, nerunājot nemaz par pieaugušo komandu. Tā ir viena no problēmām. Varbūt jāpiedāvā burkāns, lai treneriem parādītos lielāka interese.
Ar kādu naudas summu ir jārēķinās biatlonistu vecākiem?
Biatlons tomēr ir pietiekami ekskluzīvs sporta veids. Ar ieročiem sporta skolas savus audzēkņus nodrošina, lai gan arsenāls būtu jāatjauno. Patronas gādā vecāki, un ir pienācis laiks, kad vecākiem būtu vairāk jāiesaistās bērnu vajadzību nodrošināšanā. Nevar gaidīt, ka visu iedos valsts. Lētākās patronas maksā četrus centus. Vienā šaušanas treniņā patronās vajadzētu iztērēt vismaz piecus eiro. Gadā naudas izteiksmē būtu jāizšauj 1500 eiro.
Jaunā Biatlona federācijas prezidente Baiba Broka pati var iedot burkānu, respektīvi, naudu, - vai viņa zina, kur atrodas burkānu lauki?
Kad mēs aicinājām Baibu nākt par prezidenti, bijām pārliecināti, ka mums izdosies atrast burkānu lauku. Varbūt pat paplūkt no kaimiņu dārza (smejas). Mums bija zināma naudas summa, kas nepieciešama, lai biatlons izdzīvotu, un arī cik vajadzīgs, lai biatlons attīstītos. Katrā ziņā Baiba strādā. Viņa zina, kur burkāni aug. Sportisti ir aizvadījuši pirmo treniņnometni ar sniegu, kuras izmaksas bija no 13 līdz 15 tūkstošiem eiro. Esam pasūtījuši vienādas formas, lai mēs izskatītos kā vienota komanda.
Broka pēc pāris mēnešu darba Latvijas biatlonā jau kļuvusi par Starptautiskās Biatlona federācijas (IBU) Juridiskās komitejas locekli. Ko šāda atzinība varētu dot Latvijas biatlonam?
Par notiekošo Starptautiskajā federācijā mēs uzzināsim nedaudz vairāk nekā citi. Pirms pārvēlēšanu kongresa mums bija pāris tikšanos. Baiba ir augstas klases juriste ar ļoti labām valodas zināšanām. Jau pirmajā dienā viņa iesaistījās debatēs par juridiskiem jautājumiem, un nevienam neradās šaubas, ka Baiba ir augstas klases speciāliste ne tikai pēc diploma, bet arī pēc zināšanām. Tas noteikti ir labi, ka mēs esam iekļāvušies starptautiskajā apritē. Arī IBU vada tikai cilvēki.