No Ņujorkas Metropoles operas mirdzuma Lielās ģildes salīdzinošajā pieticībā un atpakaļ - šiem ceļojumiem ne tikai telpā, bet simboliski arī laikā starp ne tik tālu pagātni un šobrīd sasniegtajām mākslas augstākajām virsotnēm - īsto cenu zina tikai pati Elīna Garanča. Ja brīvie gari Karmena un Dons Žuans, kā arī mīlestības varai kalpojošais Rožu kavalieris būtu norunājuši sastapšanos citos platuma grādos un mūziķos, tas patiesi būtu milzīgs zaudējums. Dziedones sudrabainajai balsij klāt nācis zeltains siltums, nianšu bagātību dāsni liekot lietā arī spāniski čigāniskajos muzikālajos atveidos iespaidīgā emociju gammā no slāpēti gruzdošām (Čaikovskis, Ravels) līdz liesmainām (Bizē, Obradors) un pat komiskām (Bernsteins) izpausmēm, negaidītu un trāpīgu amorbultu sajūsminātajā publikā raidot Lehāra čardašā. Jāpiebilst, ka «stopu» ievadā prasmīgi nospriegoja vijolnieks S.Šteinbergs, kura meistarīgie solo piesaistīja vairākkārt. Izcelt vēlētos arī klarnetistu M.Circeni, taču uzteicams un apbrīnojams bija viss K. M. Šišona precīzo, prasīgo žestu vadītais orķestris gan balansā ar solisti, gan pārliecinoši izvijot Dona Žuana satraucošās virtuozās virāžas, lai Rožu kavaliera valšos un krāšņajos noslēguma ansambļu savijumos (trīskāršs bravo!) dāvātu svētku un mākslinieciska baudījuma sajūtu.
Vērtējums: 4 no 5
Smalki izveidota programma. Izcili solisti - dziedātāji un LNSO mākslinieki. Uzmanības centrā ir dabiska primadonna comme il faut! Elīna aizgrābj publiku tikai viņai raksturīgā veidā - nevis aizdedzinot, bet maigi un stingri paņemot. Tad tu vairs nevari atbrīvoties no viņas burvestības. Ar prieku novēroju, cik strauji briest Elīnas vokālā meistarība. Tā jau tagad ir tuvu pilnībai. Pārsteidzoša tehnika viņai nav pašmērķis, tā kalpo kā līdzeklis tēla radīšanai. Visur ir klāt lieliska loģika un prāts. Viņas attieksme pret mūziku ir tik cēla, ka es viņu gribētu nodēvēt par bruņinieku, ja vien mūsu priekšā nebūtu bijusi skaista dāma. Un visam pāri stāv Elīnas nevainojamā gaume, skaņu harmonijas un stila izjūta. Diemžēl koncerta 2. daļā tieši tās pietrūka diriģentam. Maestro Šišons ir izteikti emocionālās manieres mūziķis, reizēm pat nesavaldīgs savās izpausmēs. Dažviet pārlieku ātri tempi (Dons Žuans) un tieksme uz pārāk smagnēju, skaļu un nediferencētu skanējumu (Rožu kavalieris) nogurdināja dzirdi, tāpēc daudzi Štrausa partitūru krāšņumi vienkārši izzuda.
Vērtējums: 5 no 5
Pilnīgas laimes un īstu mūzikas svētku izjūta. Tā nepārprotami staroja klausītāju sejās starpbrīdī pēc koncerta pirmās - Elīnas Garančas solo koncerta - daļas. Ne tikai tāpēc, ka tā bija iespēja baudīt pasaules klases koncertu ar visaugstākās klases operzvaigznes sniegumu un priecāties, cik krāšņu, vokālajām krāsām un paņēmieniem bagātu E. Garanča pratusi izkopt savu balsi: amplitūdā no pa jaunam iepazīstamas Karmenas (še nedzirdētā ārijā, ko ar pazīstamo tekstu Ž. Bizē sacerējis pirms «īstās habaneras») un spāniska uguns (F. Obradors, M. Ravela Vokalīze habaneras formā) līdz izsmalcinātajai Š. Montsavaltžes šūpuļdziesmai. E. Garančas balss bagātinājusies ar sievišķīgu siltumu un sulīgiem zemajiem toņiem, kādu agrāk nebija. Šis koncerts bija īpašs arī īpašās sirsnības un mīlestības dēļ, ko dziedātāja dāvāja publikai dzimtenē. Baudot Garančas jauno «čigānu programmu» Lielajā ģildē, sajutos kā Eiropas mūzikas citadelē. Orķestris galvenā diriģenta vadībā darījis visu, lai būtu dīvas cienīgs: spēlēja ar lielu degsmi un precīzi, saņemot ovācijas arī par tīro simfonisko priekšnesumu (operas Karmena simfoniskajiem fragmentiem) brīžos, kuri bija atvēlēti dziedātājas atpūtai. Izcili bija instrumentu solo. Tiesa, arī R. Štrausa Rožu kavaliera trio simfoniskais vēriens jau aizēnoja solistes, Kristīni Opolais vietumis gandrīz nedzirdēja.#