Patlaban šādas informācijas nav, bet tas nenozīmē, ka tādas darbības varbūt nav notikušas. Tas, ka sabiedrotie pavada laiku darbībās, ko daži sauc par spiegošanu, daži - par informācijas vākšanu un analīzi, nav pieņemami, vienalga, kurš kuru izspiego. Kad emocijas būs nedaudz norimušas, būtu labi, ja gan NATO, gan Eiropas Savienības (ES) un ASV dialogā visas puses apsēstos pie galda un pārrunātu sadarbības principus. Šāda veida skandāli un emocijas nenāk par labu ne mūsu kopējai drošībai, ne sadarbībai. Ir jādara viss, lai situāciju atrisinātu pēc iespējas ātrāk.
Vai uz Ārlietu ministriju ir izsaukts ASV vēstnieks un prasīti viņa paskaidrojumi par notiekošo?
Mēs to darījām vasarā, bet šobrīd neredzu pamatu saukt ASV vēstnieku, lai par kaut ko runātu. Šis jautājums jārisina plašākā veidā - ne divpusējās Latvijas un ASV attiecībās, bet ES un ASV dialogā. Tam mēs esam gatavi. No otras puses, gribētu atgādināt, ka sadarbība starp dažādu valstu specdienestiem ir palīdzējusi novērst daudzus terora aktus. Tas ir nācis par labu mūsu drošībai. Lielākā problēma ir, ka joprojām nav definēta robeža starp privāto dzīvi un leģitīmām valsts interesēm garantēt savu pilsoņu drošību. Nav jau nekādu problēmu ASV, Latvijai, Vācijai vai Francijai uzzināt otras valsts pozīciju tajā vai citā jautājumā, vienkārši piezvanot un parunājot ar amatpersonām.
Atsevišķas valstis prasa pat pieņemt ANO rezolūciju par masveida spiegošanas pārtraukšanu. Varbūt šis ir problēmas risināšanas formāts?
ANO ir vēl viens formāts, kurā jautājumus risināt, bet nebūtu prātīgi situāciju dramatizēt tik tālu, ka tā kļūst traģikomiska. Būsim godīgi - ANO apvieno valstis, kuras absolūti nav sabiedrotās un kuras savā retorikā cita citu redz pat ļoti tumšās krāsās. Būtu ļoti grūti saprast šādas rezolūcijas pamatelementus. Edvarda Snoudena un, iespējams, arī kādās citās rokās nonācis ļoti liels informācijas daudzums, kas šķel arī mūsu NATO, ES un ASV dialogu. Tas liecina, ka šī informācijas vākšana ir aizgājusi par tālu, un, kā atzīst arī ASV vadība, tas, ka mēs varam kaut ko izdarīt, vēl nenozīmē, ka tas ir jādara. Jābilst, ka gan ASV valdības, gan Kongresa pārstāvji paši atzīst, ka šāda prakse nav pieņemama. Tai pašā laikā zināms kaitējums ir nodarīts. Nebūtu labi braukt arī otrā grāvī, ANO aizliedzot vispārējo izlūkinformāciju. Tad mēs vēlāk brīnīsimies, ka palielinās teroraktu gadījumu skaits un tie laikā netika novērsti.
Tieslietu komisāre Vivjena Redinga teikusi, ka ES vajag savu izlūkdienestu. Vai pievienojaties viņas viedoklim?
Informācijas apmaiņa starp ES dalībvalstu izlūkošanas dienestiem ir pietiekami laba un apjomīga, būtu ļoti piesardzīgs veidot jaunus dienestus un birokrātiju. Šajā jomā ir daudz sensitīvas informācijas, ir problemātiski 28 valstīm, no kurām dažas ir un dažas nav NATO dalībvalstis, veidot ko jaunu. Kas tad būtu šī izlūkdienesta klienti - dalībvalstis, ES vadošās amatpersonas? Nupat esam sasnieguši līmeni, kad reakcijas kļūst mazlietiņ pārlieku saasinātas. Paziņojumi, ka visi spiego, tāpēc tajā nav nekā slikta, arī iet par tālu. Tāpat kā mēģinājumi pārtraukt ASV un ES brīvās tirdzniecības līguma sarunas. Patlaban notiekošais nāk par labu ne jau mums, bet tiem, kas priecātos, ka eiroatlantiskās attiecības vājinās, un parādās iespējas jau citām manipulācijām.
Vai jūs kā ārlietu ministrs brīvi atļaujaties runāt pa mobilo tālruni?
Jā, es runāju pa telefonu diezgan brīvi. Tajā pašā laikā klasificēto informāciju neapspriežu. Protams, laikam nedaudz tomēr jāseko līdzi savai valodai, ja nu pēkšņi kādreiz kaut kas noplūst. Sensitīvu informāciju mēs apspriežam tam īpaši piemērotā telpā Ārlietu ministrijā. Tāda pati telpa ir Saeimā, Ministru kabinetā, bruņoto spēku štābā, bija arī Rīgas pilī. Tādā līmenī informācija tiek sargāta, cik nu tas ir iespējams.
Spiegošana Latvijā varētu kļūt aizvien aktuālāka, tuvojoties Latvijas prezidentūrai ES Padomē. Šajā sakarā nereti tiek piesaukts Krievijas vārds. Jūs oktobra nogalē tikāties ar Krievijas prezidenta vienīgo palīgu Igoru Levitinu.
Levitina kungs ir bijušais Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājs, tūliņ pēc valsts svētkiem paredzēta komisijas sēde, tādēļ pamatā runājām par to. Apspriedām arī vienu no mūsu ES prezidentūras prioritātēm - Centrālāziju. Šobrīd attiecības ar Krieviju, nodrošinot tranzītu uz un no Afganistānas gan pa autoceļiem, gan dzelzceļu, varētu raksturot kā ļoti labas. Ir zināma interese no Krievijas puses turpināt šo sadarbību arī pēc 2014. gada, kad liela daļa NATO bruņoto spēku tiks izvesti no Afganistānas. Tāpat runājām par divpusējo attiecību vispārējo stāvokli. Levitina kungs ir Krievijas prezidenta palīgs, tātad ļoti augsta amatpersona, kurai ir arī ietekme Krievijas politikas veidošanā. Pieskārāmies arī problēmlokiem. Vienojāmies, ka nepieciešams turpināt dialogu. Šobrīd iezīmējās, ka nākamgad varētu notikt Krievijas patriarha vizīte Latvijā. Datumi vēl tiek precizēti. Runājām arī par tālāko līgumtiesiskās bāzes attīstību - gan par Latvijas un Krievijas robežpārejas punktiem, gan par sadarbību gaisa kuģu katastrofu gadījumā meklēšanas, glābšanas operācijās.
Kāds ir Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizītes Latvijā laika rāmis un dienaskārtība?
Vizīte vēl pagaidām ir tikai iezīmēta, konkrēti programmas elementi un laika rāmis ir jāsaskaņo.
Vai starpvaldību komisijas sēdē varētu tikt parakstīti arī kādi līgumprojekti?
Divi no nosauktajiem ir tie, kuri varētu būt visgatavākie. Nevaru pilnībā apstiprināt, ka visas iekšējās procedūras tiks pabeigtas gan Latvijā, gan Krievijā, bet ceru, ka mēs varētu parakstīt šos divus līgumus.
Pēdējā laikā attiecības iegājušas pozitīvā gultnē - Levitina vizīte, iespējamā patriarha vizīte, ārlietu ministriju vienošanās par sadarbību. Izskanējis viedoklis, ka šādu pavērsienu var norakstīt uz skaldi un valdi principu, proti, ar vienu no Baltijas valstīm attiecības pasliktinās, ar citu - uzlabojas?
Ja mēs paanalizētu vairāk nekā 20 gadu laikā divpusējās attiecības starp Krieviju un katru no Baltijas valstīm, mēs redzētu, ka ik pa brītiņam ir savi gaišie un savi tumšie brīži. Mūsu dialogs ar Krieviju patiesībā bijis samērā stabils kādus septiņus astoņus gadus. Vai šobrīd ir kaut kāds gaišāks vai tumšāks brīdis mūsu attiecībās? Es tomēr tā neteiktu. Tā ir daļa no parasta, normāla dialoga. Uz Lietuvas un Krievijas attiecību fona situācija ir labāka, bet tai pašā laikā labi zinām, ka bijušas ļoti asas domu apmaiņas publiskā līmenī par daudziem jautājumiem, sākot jau ar vēstures traktējumu. Daudzas Krievijas amatpersonas joprojām uztur spēkā mītu, ka Baltijas valstis gandrīz pašas aizskrēja pievienoties Padomju Savienībai, un noliedz okupācijas faktu. Mēs nemitīgi apmaināmies ar viedokļiem par nepilsoņu statusu. Mūs satrauc demokrātiskās opozīcijas apspiešana Krievijā. Uzskatām, ka spiediena izdarīšana uz Austrumu partnerības valstīm nav normāla prakse. Neredzu nekādu iemeslu, kādēļ Krievijai patlaban būtu tā jāuztraucas, ka trīs no sešām Austrumu partnerības valstīm - Ukraina, Moldova un Gruzija - nolēmušas veidot padziļinātas ekonomiskās attiecības ar ES. Ceram, ka kolēģi Maskavā sapratīs, ka Austrumu partnerība ir iespēja padziļināt un paplašināt kopējo Krievijas un ES dialogu, nevis redzēs to kā zaudējumu. Ja ne, tad diemžēl Austrumu partnerības jautājums arī būs strīdus ābols kopējā ES un Krievijas dialogā. Tas nevienam nav īsti vajadzīgs.
Vai Latviju negaida līdzīgs spiediens kā patlaban Lietuvu, ņemot vērā, ka būsim prezidējošā valsts 2015. gada pirmajā pusē un arī rīkosim Austrumu partnerības samitu?
Redzam nepieciešamību turpināt Austrumu partnerības politiku un to attīstīt tālāk. Ļoti laba zīme, ka brīdī, kad sākās ekonomiskā spriedze starp Lietuvu un Krieviju, redzējām ļoti skaidru, ļoti precīzu un ļoti konkrētu visas ES - gan atsevišķu dalībvalstu, gan Eiropas Komisijas - atbalstu un solidaritāti. Tas ir labs garants tam, ka, lai arī kādi būtu potenciālie riski mūsu prezidentūrai, mēs nebūsim vieni. Jebkuru problēmu gadījumā varam rēķināties ar ļoti stingru ES solidaritāti. Nevajadzētu aizmirst, ka Austrumu partnerības politika, Dienvidu partnerības politika vai attiecību veidošana ar ārpus ES esošām valstīm ir kopējs ES dalībvalstu lēmums. Prezidentūra lielā mērā daudz dara, lai šie lēmumi tiktu īstenoti, lai būtu jauni virzieni, elementi, bet lēmumus pieņem visas 28 dalībvalstis. Vēršoties pret prezidentūru, faktiski notiek vēršanās pret visām 28 dalībvalstīm, un ir jārēķinās ar konsekvencēm.
Kādas ir jūsu prognozes par Viļņas samita rezultātiem, vai varam sagaidīt asociācijas līguma noslēgšanu ar Ukrainu?
Tas ir viens no labākajiem jautājumiem zīlniekiem. ES ir skaidri paudusi principus, pēc kuriem būtu gatava noslēgt asociācijas līgumu. Tā nav tikai Timošenko lieta, te ir arī jautājumi par tiesu sistēmas reformu un neatkarības stiprināšanu, par vēlēšanu kodeksa pieņemšanu. Ukraina ir ļoti daudz darījusi, ir nepareizi noliegt tās progresu. Vienlaikus ES dalībvalstu vidū vēl ir dažādi viedokļi, vai mēs varam uzskatīt Ukrainas progresu par pietiekamu. Ļoti gribas cerēt, ka Ukraina izdarīs vēl atlikušos mājasdarbus un asociācijas līgums, kā arī brīvās un padziļinātās tirdzniecības līgums tiks noslēgts Viļņas samitā. Ļoti lielā mērā šie jautājumi ir pašas Ukrainas ziņā. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka nekas nebeigsies pēc Viļņas samita. Bez tirdzniecības attiecībām un asociācijas līgumiem ir arī vīzu liberalizācija ar Austrumu partnerības dalībvalstīm. Redzam labu Moldovas progresu, arī Ukraina daudz dara, redzam arī progresu ar Gruziju. Ļoti gribētu cerēt, ka tas būs nākamais solis, kas jau būs reāls, taustāms ieguvums daudziem Austrumu partnerības pilsoņiem, it sevišķi tiem, kas vēlēsies studēt vai veidot biznesa attiecības ar kādu no ES dalībvalstīm.
Vai problēmas Latvijas un Krievijas attiecībās neradīs valdībā pieņemtais lēmums par Okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas darba atjaunošanu? Cik vispār lietderīgs jums šķiet šādas komisijas darbs?
Neredzu, kāpēc lai tas radītu attiecībās problēmas. Jautājumi būtu jārisina Vēsturnieku komisijā. Savulaik ar Saeimas lēmumu nauda šādai komisijai tika piešķirta. Ja redzam šo komisiju kā instrumentu, kas palīdz veidot lielāku izpratni par padomju okupācijas periodu, tad, protams, komisija var darboties. Tai pašā laikā nedomāju, ka mēs runājam par kaut kādu pretenziju izvirzīšanu Krievijas pusei. Tādēļ nedomāju, ka šādas komisijas izveide varētu radīt problēmas divpusējās attiecībās.
Vēl viens jautājums, kas raisīja lielās kaimiņvalsts nosodījumu, bija iniciatīva par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Kā ir ar šāda veida diskusijām, vai tās lieki neuzkurina sabiedrību?
Portāls Manabalss ir labs instruments, lai pilsoņi varētu nākt klajā ar daudzām un dažādām idejām. Tomēr diskusija, kas veidojas, Latvijas valdības loceklim publiski paziņojot atbalstu Uzvaras pieminekļa nojaukšanai, noteikti sabiedrības integrācijai, savstarpējai izpratnei un saskaņai par labu nenāk. Kaut kā visi bija piemirsuši vai apzināti nevēlējās atcerēties, ka mums ir 1994. gada līgums ar Krievijas Federāciju, kura 13. pantā ir skaidri noteikts, un es vēlētos citēt: «Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.» Šis līgums arī attiecas uz Uzvaras pieminekli, un nevar būt nekādu interpretāciju, jo starptautiskās saistības ir ar augstāku spēku nekā mūsu nacionālie akti. Daudzi piemirsuši, ka līgums bija daļa no asa jautājuma risinājuma - Krievijas armijas izvešanas. Tas bija jautājuma loks, kas tika risināts ļoti smagi, ļoti asās sarunās. Tas bija zināms kompromiss, bet, ja mēs esam atbildīga valsts, mēs visas savas vienošanās ievērosim. Šī ideja man nav pieņemama gan no sabiedrības saliedētības, gan no starptautisko tiesību normu viedokļa.
Jau vairākkārt pieminējām 2015. gada pirmajā pusē gaidāmo Latvijas prezidentūru ES Padomē. Izskatās, ka Valsts prezidentu par prezidentūras lietderību ir grūti pārliecināt.
Latvijas prezidentūra ES ir Latvijas pienākums, kas izriet no ES regulējušiem līgumiem. Valstis vienmēr darījušas visu, lai prezidentūru izmantotu arī daudzu savu prioritāšu virzībai un lai gūtu maksimālo politisko un ekonomisko labumu. Jautājums ir nevis par to, kas ir jēdzīgi vai bezjēdzīgi, tas ir pienākums, un tā ir mūsu iespēja. Jautājums ir, cik labi, cik profesionāli un pamatoti mēs spēsim šo iespēju izmantot. Es ļoti gribu cerēt, ka visas valsts augstākās amatpersonas darīs visu, lai prezidentūra tiešām būtu arī izdevība Latvijai un lai šī izdevība tiktu izmantota. Šajā ziņā prezidents ir ļoti daudz darījis tieši Centrālāzijas un Austrumu partnerības vektorā. Mēs esam gatavi vienmēr informēt prezidentu par visām niansēm, ja tāda vēlme būs.
Latvija nākamgad plāno atvērt vēstniecības Indijā, bet līdz gada beigām apturēt vēstniecības Slovēnijā darbu. Vai šis ir virziens, kurā iet Latvijas ekonomiskā ārpolitika, vairāk austrumu virzienā?
Nevarētu piekrist pašam jautājuma uzstādījumam. Mēs esam ES, mūsu attiecības ar ES dalībvalstīm ir tik ļoti cieši satīklojušās visos iespējamajos veidos, ka man bieži vien sanāk redzēt savus ES kolēģus biežāk, nekā redzu savus Ministra kabineta kolēģus. Ļoti uzmanīgi šobrīd vērtējam vēstniecību tīklu ES dalībvalstīs, izejot no divām lielām prioritātēm - diasporas un tā, kā ārlietu dienests var palīdzēt ekonomisko attiecību stiprināšanai jaunu tirgu atvēršanai Latvijas uzņēmējiem reģionos, kuros līdz šim mēs neesam bijuši pārstāvēti. Nekādā veidā Eiropas virzienu negribu pretnostatīt austrumu virzienam. Mēs esam Eiropā, un laiks pie tā pierast. Gan cilvēkiem Latvijā, gan arī ārpus Latvijas.