Pārsaukšanās par filiāli pirms trim gadiem bijis kompromiss, lai kādreizējo Mazozolu pamatskolu neskartu reorganizācijas izkapts, kas krīzes laikā nopļāva daudzus desmitus mazo skolu - daļu reorganizējot, daļu slēdzot pavisam. Uz jautājumu, kam jāpateicas par mācību iestādes saglabāšanu, skolas vadītāja Vera Hermane neminstinoties atbild: «Cilvēku entuziasmam!» Te ir pedagoģes pirmā un vienīgā darba vieta, kur aizvadīti 47 gadi: «Ne jau savas mazās algas dēļ turpinu te stādāt, bet gan tāpēc, ka redzu, cik ļoti vietējiem ļaudīm un viņu bērniem šī skola vajadzīga un cik patriotisks ir kolektīvs. Jebkurā pagastā skola ir centrs - ja to likvidē, tad vietu var uzskatīt par mirušu, par baltu plankumu kartē!»
Uzreiz pēc amata
Mazozolos, līdzīgi kā citās mazās skolās, izglītojamo skaits arvien sarūk - ja pirms pāris gadiem pamatskolas finiša taisnē bija padsmit jauniešu, tad šogad tādu ir vien četri, un Dienas viesošanās brīdī mācībās piedalījās trīs no viņiem. Jāsaka, ka latviešu valodas stundas norise samulsinātu ne vienu vien «lielās pilsētas skolas» izglītojamo: vienā solu rindā sasēduši piektklasnieki, otrā - devītie. Latviešu un angļu valodas skolotāja Ineta Dreimane saka, ka strādāt apvienotajās klasēs ierasts jau vairākus gadus: «Kamēr vieniem skaidroju mācību vielu, otri pilda uzdevumus. Pēc tam - otrādi. Dzirdu sakām - pret ko jūs tur lauku skolās protestējat, jums maz bērnu klasē, strādāt vieglāk! Bet īstenībā stundai jāgatavojas vienādi - vai klasē sēž četri vai trīsdesmit bērni.» Viņa arī vēlas lauzt stereotipu par izglītības zemo kvalitāti lauku skolās: «Skolotāju kvalifikācijai visur ir vienādas prasības. Arī pie mums klasēs ir modernais aprīkojums - datori, projektori, interaktīvā tāfele -, un arī mūsu skolēni olimpiādēs ieņem godalgotas vietas.»
Devītklasnieki, kuriem jau sācies eksāmenu drudzis, saka, ka mācīšanās mazā kolektīvā iemācot patstāvību un tajā pašā laikā neļaujot palaisties slinkumā, jo uzdotais tiekot atprasīts katram. Tāpat arī neesot iespējams «izbraukt» uz citu rēķina, jo visiem jāpiedalās visur - sacensībās, olimpiādēs, pasākumos. Drīz gan skolā piedzīvotais ieguls atmiņu albumā - domas jau tagad novirzītas turpmāko dzīves soļu virzienā. Aptaujātie devītklasnieki nolēmuši turpināt izglītoties - divi no viņiem profesionālajās vidusskolās. Jaunieši neuzskata, ka tā būtu mazāk prestiža izvēle, un viņu klases audzinātāja I. Dreimane piebilst: «Tas tāds padomju laiku stereotips, bet tagad Atvērto durvju dienās redzējām, cik tās labiekārtotas, piedalās dažādos ārvalstu projektos. Turklāt tur mācīties ir grūtāk nekā parastā vidusskolā, jo papildus jāapgūst arī profesija - ne katrs šādu slodzi spēj izturēt.» Skolēni atzīst, ka papildu motivācija iestāties profesionālajā vidusskolā ir stipendija.
Stutē pagasts, ne valsts
Atvadīšanās no katras absolventu saimes Mazozolu skolas kolektīvam esot skumja. Arī devītie atzīst, ka vienam otra pietrūkšot. Dāvis Ločmelis gan optimistiski piebilst, ka vienmēr jau varot sazvanīties, satikties, atnākt ciemos pie skolotājiem. Par piemiņu no sevis viņi savai skolai jau uzdāvinājuši purpurkrāsas rododendru, kas kuplo pagalmā.
Mazozolos šis ir īpašs gads, jo skola svin pastāvēšanas 140. gadadienu. «Ir stipras tradīcijas,» saka Vera Hermane, paužot pārliecību, ka tuvākajos gados dzīvība vēl kūsās. «Ar bērnu vecākiem regulāri apspriežam vēlmes un ieceres, un tās nepaliek vien mutvārdos - nesen skolā ierīkota trenažieru zāle, kur drīkst nākt trenēties arī pagasta ļaudis. Sporta skolotāja pieteicās projektam un par tūkstoš eiro visu šeit redzamo dabūja gatavu,» skolas vadītāja izrāda svaigi remontētu telpu, kur novietots savs desmits dažādu trenažieru un vēl cita veida sportošanas inventārs. «Citur par to naudu varbūt tikai vienu ierīci nopirktu, bet mēs te esam iemācījušies taupīt, rēķināt un pašu rokām remontēt,» viņa saka.
Arī Taurupes un Mazozolu pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Stafeckis (Ogres novadam) uzteic mazās skolas lomu pagasta dzīvē: «Neviens sabiedrisks pasākums vai kultūras aktivitāte nav iedomājama bez skolas līdzdalības.» Nākotnes perspektīvu gan viņš redz drīzāk bēdīgu, taču ir pārliecināts, ka skolā mācības būtu jānodrošina vismaz līdz sestajai klasei. Mazozolu filiāles uzturēšana pagastam izmaksā 70 tūkstošus eiro gadā, papildus tam vēl tiek piemaksāts pedagogiem. «Ja viņi saņemtu tikai valsts noteikto algu, kas atkarīga no apmācāmo skaita, summa būtu mazāka nekā kurinātājam. Mazozolu skolotājiem paveicies, ka pagasts vēl trešdaļu piemaksā. Tomēr valstij būtu jāizveido lauku skolu atbalsta programma, jo esošais modelis «nauda seko skolēnam» tās pamatīgi grauj,» norāda J. Stafeckis.
Joki ar satiksmi
Savas dzīvesvietas novietojuma dēļ mazozolieši no novada centra - Ogres - jūtoties atrauti. Sabiedriskais autobuss uz turieni kursē vien divreiz dienā, un biļete maksā četrus eiro. Vietējie saka, ka uz tālāk esošo galvaspilsētu gan izmaksu, gan laika ziņā braukt izdevīgāk, arī transports kursē krietni biežāk.
Pirms novadu reformas gan tikusi rīkota vietējo iedzīvotāju aptauja par Mazozolu pagasta iespējamo pievienošanu blakus esošajam Ērgļu novadam, bet viņi izvēlējušies pieslieties Ogrei. J. Stafeckis neslēpj, ka iemesls ir izdevīgums, jo Rīgas reģions ir turīgākais valstī. Pagasta iedzīvotāju labklājība gan esot krietni zem šī līmeņa - darba iespēju Mazozolos esot maz: «Daudzi brauc strādāt uz lielajām vai tuvumā esošajām pilsētām - īpaši sievietes. Vīriešiem tepat iespēju vairāk - ir stipras lauku saimniecības, gateri, mežistrāde. Kad noasfaltēja Ērgļu šoseju, pagastā cēlās nekustamo īpašumu cenas, skandināvi sapirka zemes un mežus - tur vietējie vīri arī tiek nodarbināti.»
Jauniešiem Mazozolos rožainu nākotni J. Stafeckis pagaidām neredzot - labākas izredzes varētu būt vien tiem, kuri izmācīsies par lauksaimniekiem un pārņems savu vecāku saimniecības. Taču skolas šā gada absolventi vienbalsīgi apliecina, ka atgriešanās Mazozolos - pie saknēm - esot viņu prioritāte un sapnis.