Šļūciens pa stieni
Patiesību sakot, stieņi ir veseli trīs. Novietotas aiz mazām, atsperīgām durtiņām, tās ir divdesmit centimetru resnas un aptuveni septiņus metrus garas caurules, pa kurām trauksmes gadījumā ugunsdzēsēji laižas lejā, lai kāptu automašīnās un dotos uz izsaukumu. «Kad uz šejieni atnācu strādāt no Ventspils, nezināju, ka aiz durtiņām ir šīs caurules. Domāju, ka tas ir kaut kāds lifts, kas, visticamāk, nestrādā,» stāsta daļas komandiera pienākumu izpildītājs Andrejs Alehnovičs un turpina, «kad viens no ugunsdzēsējiem atvēra durtiņas un pēkšņi aiz tām pazuda, biju diezgan šokēts. Izrādījās, ka tā ir jau ēkas plānojumā iekļauta pārvietošanās sistēma, kas ikdienā tiek regulāri izmantota. Koridori te ir gari, un, lai nokļūtu no atpūtas telpām, kas ir otrajā stāvā, līdz pirmā stāva garāžām, jāiet milzīgs līkums.»
8. daļa ir vienīgā Rīgā, kur tiek izmantota šāda pārvietošanās metode, un tiem glābējiem, kas tikko sākuši strādāt, bieži vien pierast pie šāda šļūciena starp stāviem nav viegli. «Ir tādi, kas sākumā nemaz tā negrib darīt, tomēr tāda neierasta lieta, un arī augstums nav nekāds mazais. Lejā gan noliktas sarullētas šļūtenes, kas amortizē straujāku šļūcienu. Bet nu tāda jau te ir tā tradīcija,» teic A. Alehnovičs.
Vēl viena daļā valdošā tradīcija ir ugunsdzēsēju ševronu jeb emblēmu kolekcionēšana. Brīvajā laikā puiši sarakstās ar ugunsdzēsējiem citās valstīs un mainās ar zīmotnēm - šobrīd savāktas vairāk nekā trīsdesmit, turklāt no dažādām pasaules valstīm - Lietuvas, Grieķijas, ASV.
Šajā VUGD daļā ir arī Rīgā vienīgā konteineru sistēmas mašīna - auto var kalpot gan kā mobilais sakaru punkts, gan sūkņu stacija, pašizgāzējs, ūdens cisterna, šļūteņu transportieris. Atliek tikai ar hidraulisko pacēlāju uz šasijas uzlikt kādu no pagalmā stāvošajiem konteineriem - un automobilis ir gatavs. Mašīna gan nav no lētajām, 2008. gadā par to samaksāts vairāk nekā miljons latu (vairāk nekā 1,42 miljoni eiro), tomēr tā vienlaikus aizvieto astoņas mašīnas. Turklāt, ja pats auto nolietojas un jāmaina, tad konteinerus, kas ir dārgākā šīs sistēmas daļa, var pielāgot jaunam auto.
Muca sērskābes
Tāpat šajā daļā ir ķīmijas avāriju likvidācijas auto - mašīna aprīkota ar spectērpiem, sūkņiem un konteineriem ķīmisko vielu savākšanai: «Rīgā šādas ir vairākas - vēl viena ir Sarkandaugavā,» stāsta komandieris. Pēdējo reizi nopietni pastrādājuši nesen - pirms divām nedēļām degusi Rīgas Laku un krāsu rūpnīca, nācies pārsūknēt laku. Gumijas caurules tagad esot jāmaina, laku iztīrīt vairs nav iespējams. «Pat ja mēs laku dabūtu ārā, nav garantijas, ka pēc tam kādā brīdī iekšpusē neatliptu kāds gabals un nenosprostotu sistēmu vai nesalauztu sūkni. Mēs nevaram šādu risku uzņemties, visam aprīkojumam jābūt nevainojamā kārtībā,» saka ugunsdzēsējs glābējs.
Bieži gadās, ka iedzīvotāji atrod konteinerus ar nezināmām ķimikālijām. «Zvana, saka, ka pļaujot sapļāvis sarūsējušu mucu, bet ārā tek kūpošs šķidrums. Braucam, nu jā, sālsskābe kaut kāda vai sērskābe, un tas nav tas trakākais. Padomju laikos jau cilvēki vāca un glabāja visu, ko vien varēja dabūt, joprojām visādus brīnumus var atrast,» pieredzēto izklāsta A. Alehnovičs.
Poligonu gaidot
Krustpils ielas daļas teritorija ir liela, tādēļ bez ugunsdzēšanas aprīkojuma garāžā stāv arī divi zāles pļāvēji: «Katrai maiņai ir sava teritorija, par kuru jārūpējas,» teic komandieris un izrāda daļas apkaimi - pagalmā aiz ēkas ir liels laukums, kurā plānots izveidot VUGD mācību poligonu. Tepat aiz sētas novietota arī pārvietojamā konteineru sistēma, kā arī norakstīta automašīna - vecs «ziliņš», kas reiz kalpojis kā šļūteņu vedamais auto. Saules stari to iekrāsojuši dzeltenā krāsā. «Šis laikam drīz ies uz rezerves daļām, mums ir vēl viens «ziliņš», kas stāv angārā, mūsu rezerves mašīna,» stāsta A. Alehnovičs. Glābēji cer, ka pie poligona tiks pēc iespējas ātrāk. Lietuvā un Igaunijā tādi jau esot un tiek izmantoti ļoti intensīvi.
Katram sava krāsns
Lielās telpas, kuru interjers ir kā lauku kultūras namā, ļauj glābējiem izvērsties. Atpūtas telpas naktsmieram ir divas, bet pirmajā stāvā iekārtojusies pat ēdnīca: «Tie gan ir apakšnomnieki. Mūsu virtuve ir otrajā stāvā, toties katrai maiņai ir sava mikroviļņu krāsns. Lai nav kašķi par to, ka kāds atstājis neiztīrītu vai arī, dies' pasarg, salauzis kaut ko,» uzsver komandieris. Kad katram savs, no kašķiem var izvairīties. Pati virtuve izremontēta jau senāk, un dažkārt te top īpaši izsmalcināti kulinārijas brīnumi - ne velti liela daļa dižāko pasaules šefpavāru ir vīrieši.
Kā vācu mazpilsētā
VUGD Baldones daļa, salīdzinot ar Rīgu, ir maza un omulīga. «Maiņā mums ir tikai trīs cilvēki, brīžiem pat divi,» stāsta daļas komandieris Normunds Dārznieks un, izrādot daļas telpas, bilst: «Te kādreiz bija pilsētas katlumāja, tādēļ šis īpašums saucas Dūmi, kas, protams ir ļoti amizanta sakritība.» Arī Dienas fotogrāfs atzīst, ka «sajūta šeit ir kā tādā vācu mazpilsētā, viss ļoti kompakts un sakārtots».
«Pilsētā jau tik bieži mums te nedeg, vienīgi pērn bija tas gadījums, kad kādā privātmājā uzsprāga gāzes apkures katls, izgāžot visu sienu. Tiesa, arī tad puiši tikai aizbrauca un konstatēja faktu, jo aizdedzies, par laimi, nekas nebija,» pieredzē dalās komandieris. Lielākā daļa izsaukumu ir uz Baldones pagasta lauku teritoriju, kur deg gan viensētas, gan meži, gan arī notiek avārijas uz A7 šosejas. Baldones puiši pērn rudenī piedalījušies arī Zolitūdes Maximas traģēdijas seku likvidēšanā - kuri varējuši, tie braukuši: «Es tur sabiju divas dienas. Brīdī, kad strādā, jau to stresu nejūti. Tikai pēc tam, kad atbrauc mājās, sāc domāt. Neko, iegāju pirtī, pasēdēju ar draugiem, tas labi dziedē kā prātu, tā miesu,» saka N. Dārznieks.
Sociālie pienākumi
Baldones ugunsdzēsēji bieži veic arī sociālo funkciju. «Ir gadījies kaķus no kokiem celt. Gluži katru reizi, kad kāds kaķis augstāk kokā uzrāpies, mēs nebraucam, bet, ja nu lopiņš tiešām pirmo reizi izbēdzis no dzīvokļa un tik pārbijies, ka uzskrējis kokā, no kura lejā nekāpj trīs dienas, tad jānoceļ vien ir. Tāpat arī mums ir kāds pastāvīgais klients - cilvēks ar kustību traucējumiem, kas citreiz naktī izkrīt no gultas un atpakaļ vairs netiek. Tas varbūt nav gluži mūsu pienākums, tomēr negribas atteikt, ja cilvēkam nelaime notikusi un pats viņš sev palīdzēt nespēj,» stāsta ugunsdzēsējs glābējs.
Balles nebūs
Brīvajā laikā puiši uzspēlē pingpongu: «Ne futbola, ne volejbola komanda mums te īsti nesanāk. Basketbola grozs pagalmā gan ir. Zaļumballes gan pilsētniekiem nerīkojam, jo bail, ka sakausies, un tad mēs būsim vainīgi,» atvadoties smejas Baldones daļas komandieris.