Tiem dažiem PVN procentu punktiem ietekme uz produktu gala cenu būs tikai piliens jūrā.
Kāpēc?
Brīvās konkurences apstākļos valdība vai valsts cenas neregulē. Mēs varam debatēt par samazināto likmi pārtikai, cik mums tīk, patērētāji šo samazinājumu var nejust. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo tā ietekme uz cenu niecīga. Otrkārt, tirdzniecības tīkls, kas piedāvā šīs preces patērētājiem, šo samazinājumu var paņemt sev. Klasiskais piemērs ir ar pienu - tā iepirkuma cenas būtiski samazinājušās, bet gatavā produkta cenas plauktos palikušas tādas pašas kā iepriekš.
Tirgotavu konkurence neveicina cenu kritumu?
Ļoti daudzi uzskata, ka tirgū pastāv konkurence. Es uzskatu, ka starp tirdzniecības ķēdēm konkurence nepastāv. Maxima un Rimi kopā aizņem aptuveni 60% Latvijas mazumtirdzniecības tirgus. Maxima ļoti lielā mērā realizē preci, kuru piegādā no Lietuvas. Kāda tur konkurence?
Kāda būtu izeja no situācijas?
Veikaliem jāatklāj sava uzcenojumu politika. Atcerieties, kad Latvijas valsts palielināja akcīzes nodokļa likmi, degvielas tirgotāji tūlīt pat izlika plakātus, kur bija redzams, cik maksā pati degviela, tās piegāde, cik lielas summas aiziet dažādos nodokļos un cik procentuāli mazs pret to visu ir tirgotāja uzcenojums. Pamēģiniet atnākt uz kādu no veikalu tīkliem un pamēģiniet noskaidrot, kāda ir viņu uzcenojuma politika. Neteiks! Konkurences trūkums tajā duopolā, kāds izveidojies (Maxima un Rimi), un jaunu lielo spēlētāju neienākšana tirgū nodrošina situāciju, kad uzcenojumu politika absolūti necaurskatāma, neprognozējama, nekontrolējama.
Un kādas tam sekas?
Tie ir lielveikalu tīkli, kas nosaka, kurš ražotājs strādās, ražos produkciju, varēs to pārdot, nodrošinās ar darba vietām cilvēkus un kurš ne - no kuriem viņi tās preces neiepirks. Sanāk absurda situācija. Pieņemsim, ka es esmu ražotājs un jūs esat ražotājs. Es ražoju preci, bet neieguldu naudu tās reklāmā, mārketingā, skaistā iepakojumā, tikai orientējos uz to, lai mana prece būtu lētāka, pieejamāka ar domu, ka peļņu gūšu no lielāka apgrozījuma. Turpretī jūs savu preci vēlaties pozicionēt kā dārgāku, paredzētu turīgākiem pircējiem, līdz ar to izdodat naudu par iepakojumu, mārketingu un tā tālāk. Attiecīgi es savu preci piegādāju par vienu eiro, jūs par diviem. Kas notiek veikalu plauktos? Abas preces maksā 2,99, un to nosaka ne jau ražotāji, bet lielveikalu tīkls. Divi lielākie veikalu tīkli var pateikt ražotājam: tu piegādāsi tikai mums. Un ražotāji šādos ultimātos brīžiem ieklausās, jo veikalu tīkls piedāvā iespēju realizēt preci lielos apjomos. Līdz ar to ražotāji ir atkarīgi no tirgotājiem, pat Saeimas komisijā viņi neatļaujas skaidri paust savu nostāju.
Jā, negodīgi pret ražotāju. Noteikti cieš arī patērētāji. Kā to ietekmēt?
Protams, ne jau ar cenas vai uzcenojuma regulēšanu. Risinājums būtu jaunu lielu tirgotāju ienākšana Latvijas tirgū. Lielāka konkurence. Pie mums tirgotāju uzcenojums atkarībā no preču grupām svārstās no 50% līdz pat 150%. Vācijā veikalu ķēdēs, starp kurām ir reāla konkurence, uzcenojums ir 10-15%. Ne velti mēs ļoti bieži esam pārsteigti, ka vienas un tās pašas preces citās Eiropas valstīs ir daudz lētākas nekā pie mums.
Un ko jūs - deputāti - no savas puses varat darīt?
Šobrīd Saeimā skatām Negodīgās mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumu, kura mērķis ir ierobežot tirgotāju patvaļu pret ražotājiem. Uzcenojuma politika ir viens faktors, papildus tam ir dažādi, mūsuprāt, negodīgi zem dažādiem pakalpojumu nosaukumiem paslēpti maksājumi. Piemēram, ražotājam jāmaksā par to, ka tirgotājs izvērtē attiecīgā ražotāja darbības saimnieciskos rādītājus. Veikali iekasē naudu par piemērotajām atlaidēm. Ražotājam jāapmaksā veikalu loģistikas izdevumi - preču izvadāšana no centrālās noliktavas, kur to pieņem no ražotāja, uz visiem sava tīkla veikaliem. Tāpat ir maksājumi par mārketingu - par to, ka precei izliks priekšā lielāku izkārtni.
Iepriekš bija dažādas bonusu sistēmas. Tagad arī?
Mēs ar likumu tos ierobežojām, taču tagad to pašu noformē kā dažādas atlaides, mārketinga pakalpojumus. Līdz ar to mūsu mērķis ir ar likuma normām vēl vairāk ierobežot veikalu ķēžu uzkundzēšanos pār ražotājiem. Lai tirgotāji noteiktu savu izdevumu daļu nesegtu uz ražotāju rēķina. Nosacījumi ir ļoti konkrēti. Piemēram, plānojam aizliegt tiešā vai netiešā veidā maksāt vai citādi atlīdzināt par līguma slēgšanu, par preču atrašanos mazumtirdzniecības vietā, tajā skaitā par preču izvietošanu veikalu plauktos, aizliegt kompensēt mazumtirgotāja negūto peļņu no preču pārdošanas vai peļņu, kas mazāka par gaidīto, aizliegt prasīt nodrošināt zemāko cenu, ierobežojot piegādātāja brīvību vienoties ar citu mazumtirgotāju par zemāku cenu.
Pie mums ražotāji uz tirdzniecības vietu rēķina neattīstās. Bet tirdzniecības vietas uz ražotāju rēķina attīstās.
Kādā veidā?
Ražotājs lielajam tirdzniecības tīklam piegādā preci, piemēram, pienu ar derīguma termiņu septiņas dienas. Pēc cik ilga laika tirgotājs atdod naudu ražotājam? Pēc mēneša. Lūdzu, jums ātrā kredīta piemērs! Šāda agresīvā politika jau arī bijusi pamatā lielveikalu tīklu ienākšanai Latvijā - ne jau pamatā par savu naudu viņi sabūvējuši visas ēkas. Tas viss sabūvēts par ražotāju naudu!
To arī regulēsiet ar likumu?
Mums ir priekšlikums, ka par precēm, kuru derīguma termiņš ir līdz 10 dienām, jānorēķinās 20 dienās, bet par precēm, kuru derīguma termiņš ir līdz 20 dienām, jānomaksā 30 dienās.
Tirgotāji izvēlēsies pienu, ko var glabāt mūžīgi - ar konservantiem. Un pircējiem nebūs citas izvēles.
Par to ir cits stāsts. Konkurences padome ir skatījusi gadījumu, ka par precēm, ko piegādā regulāri (pat ja tām ilgs derīguma termiņš, taču tās pircēju pieprasītas), dažādi tirgotāji norēķinās dažādos termiņos. Daudzi ražotāji to nezina, bet Konkurences padomes pozīcija ir, ka šādos gadījumos būtu jānorēķinās 10 dienu laikā.
Likuma grozījumi, par ko stāstījāt, tirgotājiem visdrīzāk nepatiks. Deputāti spēs noturēties pret tirgotāju lobiju?
Komisija pieminētās normas ir atbalstījusi, tajā skaitā arī manus priekšlikumus, tiesa - ne visus. Saeima otrajā lasījumā skatīs šoceturtdien.
Kuras jūsu iniciatīvas komisija noraidīja?
Piemēram, ka aizliegts piemērot dažādus tirdzniecības uzcenojumus dažādu piegādātāju vienas preču grupas precēm. Teiksim, lai visu ražotāju pienam vienāds uzcenojuma procents.
Kāpēc noraidīja?
Nevēlas komisija un daudzi tās deputāti šādu normu. Tirdzniecības tīkli ļoti skaļi protestēja. Jo, strādājot brīvās konkurences apstākļos, viņiem esot pašiem tiesības izvēlēties, kādu uzcenojuma politiku pret kuriem ražotājiem piemērot.