Par lūzuma punktu Mariana Pahara vadītajai komandai var uzskatīt pagājušā gada oktobra spēles. Pret favorīti Islandi mājās viss ritēja kā pēc plāna... līdz 55. minūtei, kad Artjoms Rudņevs saņēma sarkano kartīti. Tobrīd rezultāts bija 0:0, Latvijas «sausā» sērija bija 415 minūtes ilga (skaitot bezvārtu neizšķirtu Kazahstānā, 2:0 uzvaru pārbaudes spēlē pār Armēniju, 1:0 pret Lietuvu un 0:0 pret Igauniju Baltijas kausā), Islandes futbolisti līdz tam brīdim vēl nespēja uzlauzt ar pieciem aizsargiem spēlējušo mājinieku blīvo aizsardzību, bet arī Latvijas uzbrukums tajā «sausajā» sērijā, maigi izsakoties, bija bezzobains. Latvijai paliekot skaitliskā mazākumā un zaudējot vēlamo spēles zīmējumu, Islande guva trīs bezatbildes vārtus. Pēc tam izlasē vairs nekad nav spēlējis Andrejs Kovaļovs un Nauris Bulvītis. Pēc tam vairs nekad nav tikusi izmantota piecu aizsargu shēma. Pēc tam mainījās faktiski viss Latvijas izlases spēles pamata principos.
Tas viss sākās ar Jāņa Ikaunieka debiju pret Turciju. Kuldīdznieks ir viens no interesantākajiem futbolistiem, kāds vispār bijis Latvijas futbolā. Ar netradicionālu domāšanu, sarežģīts pretiniekiem. Jā, aizsardzībā no viņa tobrīd bija maz jēgas, un arī lēmumu pieņemšanā tobrīd nepieredzējušais pussargs mēdza grēkot, bet tieši viņš bija centrālā figūra 1:1 neizšķirtā Rīgā pret spēcīgo Turciju. Neskatoties uz viesu ievērojamo teritoriālo pārsvaru (bumbas kontrole 62% pret 38%), Latvija tajā mačā izdarīja desmit sitienu (četrus - vārtos), pierādot, ka arī pret spēcīgākiem pretiniekiem ir iespējams būt bīstamiem uzbrukumā. Pēc tās spēles Latvijas uzbrukuma pīlārs kļuva spēle caur flangiem, kuras praktiski nebija ar izvietojumu 5-3-2.
Shēmas maiņai sekoja arī citu spēlētāju piesaistīšana izlasei. Vairāk tika aicināti malējie pussargi. Izlasē atgriezās pieredzējušais Aleksejs Višņakovs, talantīgie Deniss Rakels un Artūrs Karašausks, cikla beigās - arī līdz tam Pahara pilnībā ignorētais Vladimirs Kamešs. Un parādījās kaut kāda pretspēle jeb skaidrs plāns, uz ko uzbrukumā tiek cerēts, jo iepriekš tāda it kā nemaz nebija. Pat 0:6 sagrāvē pret Nīderlandi Latvijai ar bumbas kontroli 29% bija seši sitieni. Par diviem vairāk nekā Kazahstānā (45% bumbas kontroles, 4 sitieni, 1 vārtos). Par citām 2015. gada spēlēm nerunājot (17 sitienu Islandē!).
Pārslēgšanās uz aktīvāku spēli uzbrukumā maksāja dārgi aizsardzības stabilitātes ziņā, lielā mērā problemātiskās balsta pussargu pozīcijas dēļ, tāpēc ar labu balansu starp aizsardzību un uzbrukumu padižoties vēl nevar. Taču izvēlētais ceļš ir vienīgais pareizais, ja vēlas panākumus ilgtermiņā. Līdz nākamajam ciklam jāizņem šis līkums pilnībā, lai Latvijas futbols var izrāpties no bedres, nevis tikai pabāzt galvu no tās.