Pašvaldībai piederošajā Rīgas vecākajā lombardā atzīst - strādāšana šādos apstākļos nav viegla. Lielās konkurences dēļ strauji sarucis arī darbinieku skaits - pirms gadiem lombardā strādāja apmēram 70 cilvēku liels kolektīvs, bet tagad ir tikai astoņi darbinieki. Nupat izgāzusies arī lombarda kustamās mantas izsole, jo nebija pieteicies neviens pircējs. Par mantas tālāko nākotni skaidrības nav, organizēt nākamo izsoli pagaidām neviens negrasās. Tajā pašā laikā lombards cenšas noturēt kvalitātes latiņu, jo pastāvīgie klienti esot uzticami.
Nezinātāji Rīgas vecāko lombardu tik viegli vis neatradīs, kaut tas atrodas teju Vecrīgas sirdī. Lombards, kurš darbojas teju 200 gadu, nav apkārts ar mirgojošām gaismām un spilgtiem uzrakstiem. Ieejot iekšā, virmo spēcīga padomju noskaņa, soļi pat nedaudz atbalsojas telpā.
Edīte Posta te strādā jau 32 gadus. Viņa Dienu bez steigas izvadā pa lombarda telpām, ik pa brīdim iesaucoties - to gan bildēt nevajag, tas ir klienta īpašums. Visas noliktavās pedantiski izliktās lietas savus saimniekus vēl cer sagaidīt, piemēram, Konrāda Ubāna gleznas oriģināls par 1300 eiro vai dažādas ikonas.
«Daudz nes zeltu, daudz arī sudrabu. Tantiņas bieži nodod traukus. Agrāk mēs pieņēmām audumu atgriezumus un drēbes, tagad vairs ne. Tas, ko cilvēki neizpērk, aiziet pārdošanā,» skaidro Edīte. Viņa bilst, ka uz lombardu lielu ietekmi atstājusi milzīgā konkurence, kas izveidojusies pēdējos gados. «Agrāk bijām vienīgais lombards Rīgā, tagad tie ir uz katra stūra. Bet mums ir pastāvīgie klienti. Daudziem pat ir tāda kā ģimenes tradīcija - līdz algai nevar izdzīvot, nāk uz lombardu kaut ko ieķīlāt,» smej Edīte.
Edīte ieved kažoku noliktavā, kur paveras iespaidīgs skats. Vairāki simti kažoku uz pakaramajiem gaida savu saimnieku. «Šos visus saimnieki ir solījuši izpirkt. Mums ir klienti, kas nes pat trīs kažokus reizē,» atklāj darbiniece. Viņa neslēpj, ka daļa klientu mēdz rīkoties visai savdabīgi. Piemēram, kāds vīrietis 2000. gadā nodevis sudrabu, saņemot četrus latus. Savu mantu viņš vēl joprojām nav izpircis, taču, ik reizi pagarinot izņemšanas termiņu, jau samaksājis 130 latu. Vēl kāds klients, kurš 1999. gadā nodeva zeltu un saņēma 11 latu, par glabāšanu kopā ir samaksājis jau 370 latu. Edīte teic, ka nespēj loģiski izskaidrot šādas rīcības iemeslus.
Tālāk Diena pa šaurām kāpnēm tiek vesta uz augšstāvu. Tas ir veikals, kur klientu atstātās mantas gaida jaunus īpašniekus. Pārdevēja Līga Dūviņa ar lepnumu izrāda sortimentu: «Īsts Cartier vīriešu rokas pulkstenis, ražots Šveicē pēc Parīzes pasūtījuma, korunda stikls. Maksā 840 eiro.» Uz veikalu nāk gan turīgi, gan trūcīgi ļaudis. Biežas viešņas esot uzņēmējas, pa retam ko dārgu nopērkot kāda bagāta advokāta sieva. Nākot arī dīvaiņi. Tomēr visgudrākie savā izvēlē vienmēr esot romu tautības pārstāvji. «Čigāni vienmēr zinās, kas ir laba manta. Vienmēr pienāks pie laba kažoka, pie laba izstrādājuma. Atliek atvērt durvis, un viņi momentā saprot,» apbrīnu neslēpj pārdevēja.
Līga izrāda savdabīgus akmeņus, ikonas, auskarus, krelles un dažādus dizaina priekšmetus. «Lūk, tas ir valzirga ilknis, un tas - valzirga dzimumloceklis par 70 latiem. Es vērtētājam sākumā pretojos, teicu - Saša, tu man te nestāsti! Pēc tam Krievijas televīzijā kādā raidījumā redzēju, ka tiešām tāds tas valzirga loceklis arī ir,» smejas Līga.