Darbiniekiem nācās atspiest pret žogu vairākas kāpnes, lai viņš nekustētos, kamēr strādnieks atgrieza ieķērušos drēbi ar savām dārznieka dzirklēm.
Taču tas vēl nebija viss. Tiklīdz viņš bija nolaists atpakaļ uz cietas zemes, Kjaveta, halātu vienās skrandās, atsāka savu taisno gaitu. Klip klap. Tādējādi viņš stipri atgādināja uzvelkamu rotaļlietu, kuru var gan aizkavēt, novirzīt vai nolaist no sliedēm, bet nekad ne pilnībā sakaut, iekams atspere... baterija... virzītājspēks... ir tapis vienāds ar nulli.
Kad doktors Vilhelms («Billijs») Rails, psihiatrs, kas ārstēja Kjavetu, kamēr tas uzturējās klīnikā, bija klāt un apjautājās, kur viņš grasās doties, Kjaveta atbildēja nekavējoties: «Man ir jātiek atpakaļ. Tas ir svarīgi, ka es tieku atpakaļ. Tūlīt!»
Kad Rails, pirmo reizi divu gadu laikā izdzirdējis viņu pasakām skaidru un pabeigtu teikumu, bija atguvies no šoka, viņš pajautāja, uz kurieni tieši viņam jātiek atpakaļ. Kjaveta mazliet nepacietīgi atbildēja: «Uz Berlīni, protams! Kur tad citur?»
Un viņš turpināja iet projām. Lai atkal ietriektos žogā. Lai mēģinātu pārrāpties šķērslim - kaut arī viņa pirksti bija saskrāpēti un asiņoja. Te nu Rails nolēma, ka, par spīti viņa principiālajai nepatikai pret šādiem līdzekļiem, vienīgais īstermiņa risinājums būs iešļircināt Kjavetam vieglu trankvilizatoru.
Kad vairāki sanitāri un kopējas - tie paši, kas bija turējuši viņu injekcijas veikšanai, - bija aiznesuši pusnemaņā esošo Kjavetu uz akūto gadījumu palātu, Rails aizgāja uz viņa istabu. Viņš cerēja atrast izskaidrojumu, kas izraisījis tik pēkšņu novirzi no gandrīz divus gadus ilgušā miera, miegainuma un pilnīgās klusēšanas.
Viņš jau zināja par rakstu avīzes pirmajā lappusē, kas vēstīja par abu Vāciju tūlītēju apvienošanos, un fotogrāfijām, kurās studenti dauzīja caurumus Berlīnes mūrī. Taču tas, pats par sevi, varēja būt tikai izraisītājs, nevis cēlonis. Un Rails cieši ticēja cēloņu un seku principam - pat psiholoģiskā līmenī. It īpaši psiholoģiskā līmenī. Šāda veida izskaidrojumi viņam bija ļoti svarīgi. Faktiski viņš to uzskatīja par līmi, kas neļauj pasaulei izjukt pa šuvēm. Ja varēja noskaidrot psiholoģiskos cēloņus un sekas, tad arī viss pārējais nostājās savās vietās.
Kjavetas palāta bija tāda pati kā visas pārējās šajā slimnīcā - lielākie priekšmeti tajā bija neliela saliekamā gulta un galds zem triecienizturīgā loga. Vienīgā atšķirība bija dators uz Kjavetas galda, tas ietilpa pacienta personiskajās mantās. Daži administratori bija apšaubījuši, vai atļaut šādu privilēģiju, taču Rails bija teicis pēdējo vārdu, sacīdams, ka nesaskata tajā nekādu kaitējumu.
Patiesībā viņam likās, ka Kjavetas atveseļošanās varētu paātrināties, ja viņš nepārtrauks nodarbināt prātu - pat ja viņš vienīgi augām dienām spēlētu datorspēles.
(Turpinājums 23. augusta numurā)