Kjavetas palāta bija tāda pati kā pārējās šajā slimnīcā - tajā bija neliela saliekamā gulta un galds zem triecienizturīgā loga. Vienīgā atšķirība bija dators uz Kjavetas galda, tas ietilpa pacienta personiskajās mantās. Daži administratori bija apšaubījuši, vai atļaut šādu privilēģiju, taču Rails bija teicis, ka nesaskata tajā nekādu kaitējumu. Viņam likās, ka Kjavetas atveseļošanās varētu paātrināties, ja viņš nepārtrauks nodarbināt prātu - pat ja viņš augām dienām spēlētu datorspēles.
Divos uzturēšanās gados Kjaveta bija katru dienu sēdies pie dzintarainā ekrāna. Kas ieskatījās telpā, redzēja viņu salīkušu, ar pleciem aizsedzot monitoru, it kā greizsirdīgi sargājot savu darāmo no ārpasaules. Un līdz šim nevienam nebija izdevies kaut mirkli uzmest aci šim darbam, kur nu vēl kārtīgi apskatīt, mēģinot saprast tā būtību.
Taču saskaņā ar savu ticību cēloņiem un sekām tieši to Rails bija tagad apņēmies darīt. Tātad, tīši atdarinot, viņš apsēdās pie datora pats un ieslēdza to. Viņš ātri atrada tekstapstrādes programmu, taču, viņam par pārsteigumu, nekādu teksta datņu nebija vis. Tas nav iespējams, viņš sev sacīja. Kjaveta bija klabinājis sava datora tastatūru divus gadus no vietas, teju 365 dienas gadā. Kaut kur taču tam jābūt redzamam. Kādam taustāmam rezultātam. Tomēr, lai kā meklēja, viņš nekā neatrada. Ahā, slēptās datnes! Skaidrs, Kjaveta noteikti prata radīt slēptās datnes, tādas, kurām tikai viņš var piekļūt ar kādu īpašu kodu vai paroli.
Rails lūdza atvest kādu savu pacientu, dziednīcas vietējo datorgudrinieku. Gudrinieks bija uzaicināts pavadīt kādu laiku slimnīcā pēc tam, kad viņš uzstāja - viņa programmatūra esot aplama un viņam vajagot jaunu (kuru viņš mēģināja sev instalēt, pieslēdzoties tuvākajam elektrības kontaktam). Ļaudis runāja, ka, ja viņš nespējot atšifrēt programmu vai savest datoru kārtībā, tad vienīgā iespēja esot vērsties pie paša radītāja (proti, Pirmā Digitalizētāja).
Pēc pusstundas gudrinieks atlieca muguru un paziņoja: «Nekā tur nav. Nekādu slēpto datņu, tas ir skaidrs. Es domāju, ja tur vispār kaut kas bija, jūsu draugs visu ir izdzēsis.» - «Ko!» izsaucās Rails. «Velns! Bet kāpēc gan lai viņš tā darītu?» Gudrinieks grasījās ko sacīt, kad Rails atmeta ar roku: «Nē, nē. Tas bija retorisks jautājums.»
Taču gudrinieks nemaz negrasījās atbildēt uz šo retorisko jautājumu. Viņš gribēja teikt, ka vēl varētu būt iespēja atgūt to, ko Kjaveta bija tik ļaunprātīgi likvidējis - ja kopš šīs darbības ar datoru nav strādāts ar jaunām datnēm. Gudrinieks paskaidroja, ka tas esot tāds kā pēcattēls, datnes paliekot dažādās cietā diska adresēs - jeb klasteros -, līdz tajās tiek noglabāta nesenāka informācija.
«Tas jau kaut kas ir!» teica Rails. Ja izdzēšana bija viņa pēdējā darbība, tad dati tur vēl ir. Bet kā mēs tos dabūsim ārā? No problemo, atteica gudrinieks un izvilka disketi no aizmugurējās kabatas. Ar manu «AtNodzēs» utilītprogrammu. Tas ir kā atdzīvināt miroņus - tikai mazliet vieglāk. Ja vien zini, kā. Rails smaidīja un berzēja rokas. Nu, tad darīsim to. Un pats sev: varētu atrasties veids, kā tomēr izārstēt to puisi. Hei, es pat varētu viņu aprakstīt Psiholoģijas Vēstnesī. Un vai gan ar to nevarētu lepoties? Tas varētu pat būt karjeras pakāpiens - ārā no šejienes. Uz kādu no privātajām klīnikām, kur pacienti ir tikai mazliet traki.
(Noslēgums 30. augusta numurā)