Māra dziesmas izpilda grupas, kas savā atpazīstamībā gājušas tālāk par Baložiem, - Mofo (Mans lielais rakstāmgalds), Gaujarts (Ko tu par mani zini), Hospitāļu iela (Nē), Sus Dungo (Mans zirgs) u. c. Nereti ir dzirdēti viedokļi, ka Baložu dziesmas pašu izpildījumā nekad neskanēs komercradiostacijās, jo Māra dziedāšanas maniere un arī dziesmu aranžējumi neatbilstot «formātam». «Tā es dziedu, un tā es miksēju pēc savas sapratnes. Esmu gatavs parakstīties zem katras dziesmas. Man tā sešpadsmitgadnieka attieksme ir saglabājusies, jo savādāk es nevaru. Ne aiz spītības, bet tā es labāk jūtos,» saka Māris. Tikai pēdējā gada laikā, konvertējoties katolicismā un vairs nelietojot alkoholu, viņš esot sadzirdējis, saskatījis un sapratis vairāk nekā visa sava mūža garumā.
Kas bija pirms tam?
Tā pa lielam bija grābstīšanās kā mironim gar svecēm - es atvainojos. No «es gribu» pozīcijām. Es gan negribu sadalīt visu «toreiz» un «tagad», jo ar mani vēl nekas tik būtisks nav noticis - es esmu nepārtraukti procesā un jūtu, ka kaut kas manā dzīvē patiešām notiek un svarīgākais vēl būs. Es joprojām esmu ļoti egocentrisks, jo lielāko mūža daļu esmu bijis tāds cilvēks, kurš slīd cauri dzīvei, apmierinot savas egoistiskās vajadzības - visi kaut kā vienmēr ir nokārtojuši manas problēmas manā vietā. Arī, ja skatāmies uz grupu, man vienmēr tikai jābūt puslīdz formā, jāierodas ar jaunām dziesmām, un pārējo visu uztur tie čaļi, kuriem pateicoties tā grupa ir. Es pilnībā saprotu savu vietu grupā un nemēģinu sevi noniecināt, bet ilgus gadus citi cilvēki darījuši gan savu darbu, gan to, kas būtu jādara man. Tagad cenšos savu darbu darīt pats. Bišķi laikam par skaļu tas viss, ko es stāstu. Man tas viss ir tik trausls un jauns, ka es vēl nemāku par to izteikties. Var sarunāt kaut kādas blēņas. Esmu tomēr vēl tik nedrošs cilvēks sevī, ka man līdz tam stāvoklim, kas it kā jau ir aiz muguras, būtībā ir tikai rokas stiepiena attālums - līdz glāzītei. Un, kā es ierauju glāzīti, man viss šis sabrūk, un to es esmu spējīgs izdarīt jebkuru brīdi - kaut vai tūlīt.
Vai tieši šo vilinājumu dēļ tev grūti koncertu vietās uzturēties pirms un pēc uzstāšanās?
Tas nav saistīts ar alkoholu. Mani drīzāk nomāc kaut kāda sava veida sociofobija, ar kuru vēl netieku galā.
Tu nesaskandini un neparunājies ar katru pretimnācēju, toties uzrunā cilvēkus caur dziesmām.
Varbūt es kļūdos, bet, cik es pazīstu sevi, man šķiet, kad pirms trim četriem gadiem skaidrākām acīm un vēsāku prātu ieraudzīju, kāds patiesībā esmu, es sapratu, kāpēc visu laiku neuzskatīju sevi par mūziķi. Tas mākslinieks - dziesmu tekstu un melodiju autors - neiet kopā ar to Māri - reālo cilvēku, kuru es pazīstu.
Tas varbūt tāpēc, ka tu mainies un tas brīdis, kad sacerēta dziesma, jau pagājis.
Tajā konkrētajā brīdī notiek tāda mistika, ko es nevaru izskaidrot, - es nokļūstu kaut kādā vietā un stāvoklī, kad varu pierakstīt to visu, ko dzirdu. Un es tur nokļūstu pat pret savu gribu. To laikam sauc par iedvesmu. Mēs tagad sēžam un runājam, un man galvā kaut kas skan tā kā kaut kur blakus istabā - diezgan neskaidri. Tā ir mana ikdiena - tur visu laiku kaut kas skan, bet kaut kādā brīdī man tajā istabā ir jāieiet, un tad es sadzirdu to visu skaidrāk. Tur es pēc savas gaumes un izpratnes paņemu vienu meldiņu, otru, salieku kopā, paķeru un pielieku tekstu, un sanāk dziesma. Man nekad nav bijis tā, ka es domāju: tagad apsēdīšos, un sāks skanēt. Manās ikdienas tieksmēs, ilgās, domās nekā īpaši smuka un garīga nav - pat pašam no sevis neērti. Tas ir viss tas, kas skaitās normāli katram dzīvam cilvēkam. Savās dziesmās turpretī es nereti risinu kaut kādas problēmas, un ar gadiem es esmu spiests arī savā ikdienā vairāk domāt par to, par ko es spriežu savās dziesmās.
Tad tu tagad labāk saproti arī tās dziesmas, ko esi rakstījis pirms daudziem gadiem?
Jā. Klausoties manās tā saucamajās mīlestības dziesmās, šķiet, ka tiek runāts par abu dzimumu attiecībām, bet tā nav. Ja man pašam prātā pārsvarā ir bijušas tieši šīs divu dzimumu attiecību problēmas, tad dziesmās es par tām runāju vismazāk. Daudz kas no tā, ko es daru, pa lielam ir tikai tāpēc, lai patiktu pretējam dzimumam. Un to var panākt arī ar dziesmu palīdzību.
Cits raksta autobiogrāfisku grāmatu, bet tavs dzīvesstāsts netiešā veidā ir izstāstīts tavās dziesmās.
Tas ir neizbēgami. Tā savā ziņā ir tāda psihoterapija - es neeju un neatstāju naudiņu pie psihoterapeita, bet atstāju to dziesmās. To es nesapratu uzreiz, bet stipri vēlāk. Mana dzīve ir iegrozījusies tā, ka man bija jākļūst par mūziķi - lai ko es savā dzīvē gribētu darīt citu, man laiku pa laikam ir bijis jāatgriežas pie mūzikas, kaut laiku pa laikam visu mūžu es esmu mēģinājis no sevis bēgt.
Tev daži albumu nosaukumi ir pavēles formā. Skaties, Esi ar mani, Runā ar mani - vai tie arī kaut ko liecina par tavu neciešamo raksturu?
Man ir maz prasījuši par dziesmu tekstiem un nosaukumiem. Es labprāt pasēdētu pie katra atsevišķi un atcerētos, kāpēc tādi nosaukumi. Skaties - tas ir absolūts un fundamentāls ego. Tituldziesmā ir runa par otra cilvēka pakļaušanu sev savu vēlmju apmierināšanai. Esi ar mani - tas ir brēciens pēc palīdzības. Runā ar mani - esmu liels Pedro Almodovara un Vudija Allena talanta cienītājs. Man patīk vērot Vudija Allena piedāvāto pasauli, bet tā nav mana, bet Almodovara pasaule var patikt vai nepatikt, bet es tajā jūtos tik mājīgi, ka man šķiet, ka visus tos varoņus un situācijas labi pazīstu. Pirmā viņa filma, ko redzēju, bija Runā ar viņu, tāpēc man ir albums Runā ar mani. Tas arī liecina par kaut kādu vientulību, ne jau pilnvērtīgu dzīvi. Es jau te varu visu kaut ko stāstīt, bet man kopš dzimšanas ir mežonīga vilkme pēc nepareizā, kas čakarē manu dzīvi. Man ļoti patīk viss jaunais, kas manī ir noticis, bet, ilgstoši tajā atrodoties, sāku nervozēt, un kaut kas mani sāk dīdīt. Mēs visu mūžu redzam maldugunis, un tās kļūdaini uzskatām par īstām bākām, kaut tā īstā bāka ir tepat un spīd visgaišāk, bet mēs to spītīgi ignorējam, jo mums patīk nodarboties ar pašapmānu un stāstīt to arī citiem sarunās, savās dziesmās, gleznās un romānos. Labi, ka mēs to īsto bāku vismaz ar acs kaktiņu paturam redzeslokā, jo, ja nebūtu tās galvenās bākas, mēs sen būtu aizgājuši kā jūrnieki pie sirēnām.