Nikolajs saspringtu skatienu skrien pāri avīzes slejām. Laikam cer atrast vēl ko satraucošu un briesmīgu. Tikmēr pamanu istabas kaktā čupu ar veciem laikrakstiem. Nokāpju no trepēm un paņemu vienu. Pāris nedēļu vecs Rīts. Uz labu laimi atšķīris, pamanu rakstu par saules plankumiem.
- «Nicā Vidusjūras krastā ievērojamā franču astronoma prof. Fora observatorijā pēdējā laikā Fors atklājis jaunus saules plankumus, un pēc viņa apgalvojuma saules plankumu pieaugšanas laikā palielinājoties cilvēku pašnāvību skaits, jo saules plankumi nospiežot cilvēka sajūtu un sevišķi palielinot jūtu iespaidu. Arī slepkavību skaits palielinoties un katastrofu skaits pieaugot. Šogad saules plankumi stiprāk palielinājušies, kā pēdējos 70 gados tas novērots, un savos apmēros ir 15 reizes lielāki par mūsu zemeslodi. Zinātnieks pareģo, ka patlaban sākas saules plankumu pastiprināšanās posms, kas savu kulminazijas punktu sasniegs 1940. gadā.» - Vienā elpas vilcienā izlasījis raksteli, palūkojos uz Koļu.
- Nu, re! Vēl pleķi uz saules... tieši tāda sajūta, ka gaisā kaut kas nelabs virst.
- Tātad saule vainīga?
- Saule, ne saule, bet kur tad bez saules. Tomēr, ja cilvēki būtu gudrāki un... kā lai labāk pasaka... ja nostātos mierīgāki savā garā, tad gan jau spētu tiem plankumiem pretoties.
- Domā, ir viegli ar tik milzīgiem cīnīties?
- Laikam jau ne. Bet vajadzētu.
- Un tu varētu?
- Nezinu…
Ieskatos spainī, ūdens kļuvis balts un biezs. Jānomaina. Koļa loka avīzes, atkal gatavodams mums abiem cepures. Vismaz griesti līdz vakaram jāpabeidz.
*
Kopš vācieši iegājuši Polijā no viena gala, bet krievi - no otra, Koļas nemierīgais noskaņojums kā lipīga kaite pieķēries arī man. Cenšos pretoties, skurbās domas un priekšnojautas ar visiem dvēseles spēkiem grūžu prāta pagultē, tomēr īsti vaļā no tām netieku. Uz maniem vārgajiem iebildumiem, ka vadonis Latviju pasludinājis par neitrālu valsti un vispār mēs nevienam neesam vajadzīgi un neinteresējam, Nikolajs skumji iesmejas un noburkšķ: «Tad tu redzēsi, kā neinteresē...»
Nepatīkami, bet arī citviet gaisā san bažīgas domas un jautājumi. Vai Eiropas nemiers nonāks arī līdz mums? Kas var notikt? Kas notiks, tas notiks, es neredzu jēgu vandīties pa politisko miglu, bet vai tad Koļa ļaus dzīvot mierā? Nē, viņš atkal izlasa kādu lapeli un bendē man nervus. Būtu labāk licis nost un palasījis kādu romānu. Ienāk prātā dot nosaukumu viņa prāta stāvoklim - politiskās neziņas drudzis. Ko mamma un Volfgangs domā? Pagaidām viņi ir visai izvairīgi, runā tikai par sadzīviskām lietām, it kā ārpasaule viņus neskartu. Interesanti, ja mans īstais tēvs būtu dzīvs, ko viņš teiktu?
Savu papu neatminu, kā aizgāja strēlniekos īsi pēc manas dzimšanas, tā pazuda. Ne ziņas, ne miņas. Vēstis par viņa nāvi atnāca divreiz, un tās bija pretrunīgas. 1918. gadā mamma saņēma ziņu, ka Latviešu strēlnieku divīzijas ložmetējnieks P. Birkens ievainots un gājis bojā, noslīkstot Volgā, bet vēl pēc diviem gadiem atnāca papīrs, ka tās pašas divīzijas sakarniekam Peterisam Birkensam Krimā pie Perekopa trāpījis artilērijas lādiņš. Pāri nekas nav palicis, apglabāts uz vietas.
(Turpinājums 13. marta numurā)