- Koļa domā, ka nebūs labi, - iesāku bez gariem ievadiem, bet mamma mani pārprot.
- Kāpēc? Jūs taču vienmēr esat tikuši galā. Kaut kas misējies?
- Nē, ar darbu viss kārtībā. Viņš uztraucas par Eiropu. Polija, vācieši, krievi... angļi... domā, vai tā ķeza arī mūs neskars.
- Man nav ne jausmas. Un… - Mammai izlaužas grūša nopūta. - Nemaz negribas tam sekot. Lai Koļa ar Volfgangu parunā.
Pavakariņojis dodos uz istabu pie patēva. Viņš klausās Reiha rundfunku, šķiet, fīrers atkal bļaustās uz velna paraušanu.
- Kāpēc viņš vienmēr tā kliedz? - jautāju.
- Lai pat viskurlākais vācietis varētu sadzirdēt patiesības balsi, - Volfgangs pavīpsnā, tad piebilst: - Acīmredzot tāda aurošana uz pūli iedarbojas. Gebelss nebūt nav muļķis.
- Tev droši vien tagad būs daudz darba?
- Kāpēc? Ā, jaunas robežas iezīmēt... hm...
- Koļa uztraucas, ka arī mums var sanākt ziepes. Kā tu domā?
- Ko lai saku... - Volfs pieceļas un izslēdz radio. - Šeise!
- Bet ir pasludināta neitralitāte, un arī Vācija sola to ievērot, - kā izmisis slīcējs mēģinu satvert tukšu gaisu.
- Latvija pildīs solījumu, tam es ticu.
- Tikai Latvija?
- Nu... igauņi un leiši droši vien arī, taču ne jau mēs šajā orķestrī nosakām, kuru gabalu spēlēs nākamo.
- Un lielie? Krievi, vācieši?
Volfgangs neko neatbild, tikai klusi noelšas un zvāro galvu no kreisās puses uz labo un atpakaļ. Kāpēc visi tik smagi pūš - Koļa, mamma, Volfs?
- Skaidrs.
Vairāk jautājumu man nav.
Ejot mājup no darba, saskrienos ar kaimiņu Jaci.
- Kā ta' nu ir? Jau sakrāmējies uz fāterlandi? - Jaceka Lokšas brūnās acis spīd kā rieksti šokolādes glazūrā.
Gribas viņam noprasīt, ko smīgaļā kā kašķupolis, bet nevēlos tik prasti bliezt pretī. Poļu asinis viņā tek par visiem simts, un visvairāk tās tek pret vāciešiem. Tomēr dusmas par viņa izrunāšanos saskrien. Taču zina, ka esmu latvietis, bet nē, jākasās. Un cemme, ka aizskar Volfgangu un līdz ar viņu visu mūsu ģimeni. Atļaujos kļūt bezkaunīgs. Pat ļaunīgs.
- Nezinu, vai Vācijā man rūme atradīsies, bet Polijā gan fīrers jau daudz vietas ir izbrīvējis.
Jača acis aizžulgst un samelnē, bet uz kakla izlec sarkani pleķi.
- Nu... tu! - Viņš draudīgi pasper man soli tuvāk.
- Jaci, attopies! - Cieši skatos uz viņu. - Kāpēc tā runā ar mani? Taču zini, ka neesmu vācietis.
- Zinu, bet tas tavējais ir.
Kas tam Jacim uznācis? Žults un čuras galvā saskrējušas?
- Nu un tad? Volfs nevienam pāri nav nodarījis.
- Vēl jau ne... - Pavisam nomierinājies Jacis nav, taču var jaust, ar dūrēm virsū vairs nemetīsies. - Viņi izdzen poļus no mājām un laiž tur dzīvot fričus. Tos, kas tagad brauc prom no šejienes. Kurvas, viņi visi ir vienādi!
Es necenšos izspārdīt pagales no viņa uzkurtā sārta, nav vērts. Diez vai es pats viņa vietā saldi dūdotu.
- Sūdi lieli. - Izvilcis no kabatas papirosus Vienība, piedāvāju Jacim. - Krievi arī ielīduši Polijā.
- Krievi tādi paši kurvas kā leiši. Viļņu atņēma... Tagad abi uz vienu roku, pret Poliju. Nosist viņus visus.
- Angļi solīja palīdzēt.
- Ko angļi. Viņi tikai dirš. Sēž uz savas salas un dirš.
(Turpinājums 27. marta numurā)