Vācijas pilsoņi pagājušajā nedēļā visaugstākajā līmenī no savas kancleres saņēmuši aicinājumu ar nopietnību izturēties pret savu nacionālo vēsturi, to allaž paturēt prātā un ar atbildību veidot savas valsts šodienu un arī rītdienu. Šajā notikumā nedaudz negaidīti ir nevis tas, ka Angela Merkele piedalījusies izstādes atklāšanā Berlīnes Terora topogrāfijas muzejā, kurā pieminēta 80. gadskārta kopš Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas, bet gan pats kancleres vēstījums vāciešiem - vienmēr turēties pie saviem principiem un neļauties pašapmierinātībai, kas XX gadsimta 30. gados ļāva fašistiem sagrābt varu. Nedaudz pārsteidzoša uzruna nācijai, kas jau tā vairākus gadu desmitus gājusi nevienkāršo morālās attīrīšanās ceļu un vēl joprojām lūdz piedošanu citām tautām par Hitlera laika noziegumiem. Var jau būt, ka Merkeles teiktajā atrodama norāde, ka nemaz tik tālu no savas nepilnus simts gadus senās vēstures Eiropa vēl nemaz nav izgājusi. Tādēļ par to, iespējams, vajadzētu padomāt biežāk un atmest lepnās domas, ka dzīvojām taču pilnīgi citu dzīvi un nekas tamlīdzīgs kā pirms 80 gadiem mums nevar draudēt. Arī tādās jaunās demokrātijās kā Latvija tās vēlētāju - pilsoņu - vairākumam derētu īpaši ieklausīties Vācijas vadītājā, kas uzsvērusi to, ka Hitlers Vācijas demokrātiju iznīcinājis tikai sešu mēnešu laikā. Tam būtu jākalpo par brīdinājumu, kas parāda briesmas, kādas var notikt, ja sabiedrība kļūst apātiska. Kā rāda arī mūsdienu pieredze - valstīs uz austrumiem no Latvijas, kas kādreiz bijušas PSRS sastāvā, daudzu iedzīvotāju vienaldzība un nevēlēšanās palauzīt galvu vismaz pirms vēlēšanām ved uz aizvien nedemokrātiskas kārtības iedibināšanu. Ir arī atšķirība - tik ātri kā Hitlers skrūves nav piegriezuši nedz Lukašenko, nedz Putins, pat ne Uzbekistānas Karimovs. Lieki būtu gaidīt, ka minētie vadoņi ļautu šo valstu inteliģentu mazākumam panākt komunisma noziegumu nosodīšanu līdzīgi fašisma nosodīšanai Vācijā. To vienkārši neparedz šādu režīmu pastāvēšanas un pašsaglabāšanās loģika. No kaimiņu viedokļa komunista noziegumu noklusēšana uztverama kā bīstama parādība. Bet, ja ar vēsturi rēķini tikuši nokārtoti, kā to paveikusi Vācija, tas var izraisīt vienīgi uzticību, un to atzīst visas demokrātiskās valstis.
Vācijas piemērs jo atbaidošāku padara beidzamajos gados pieaugošo Staļina reabilitāciju Krievijā. Tagad tas ir kulminējis lēmumā par Volgogradas pilsētas nosaukuma maiņu svētku dienās, kad tā tiks dēvēta iepriekšējā vārdā par Staļingradu. Tā būtībā ir Staļina pastrādāto noziegumu reabilitācija. Terora, gulaga un bada apjomi tiek samazināti, un aizvien biežāk dzirdams apgalvojums, ka tā bijusi tikai Staļina «kļūda». Diemžēl Krievijā šādam viedoklim iebilst tikai retais.