Manā jaunībā sevišķi šo dienu neatzīmēja, bet vienu gadījumu neaizmirsīšu, kamēr dzīvošu. 2000. gada sākumā strādāju Ventspilī uz vietējā zvejas kuģa. Parasti agri no rīta izgājām jūrā, pēcpusdienā jau pie steķa - zvejojām reņģes, butes, mencas un visu pārējo, kas bija noķerams vietējam tirgum. Kad loms bija izkrauts, ventspilnieki izklīda pa mājām, uz kuģa parasti paliku viens. Kā tas sākās, bet gandrīz regulāri tūliņ arī uzradās melnīgsnēja sieviete, ģērbusies novalkātā pusmētelī un svārkos, garos līdz zemei. Lūdza kādu zivīti. Atteikts jau netika nekad, vienmēr kādu spainīti viņa dabūja. Arī 14. februārī izgājām kā parasti. Paveicās kapitāli. Divas stundas tralējot, tuvu pie 10 tonnām liela, rupja reņģe, var teikt pat siļķe. Šefs sajūsmā - mūs visus uzaicina vakarā uz Valentīndienas svinēšanu savas sievas kafejnīcā jahtu ostas piestātnes pakalnā. Atnāca arī mana čigāniete, paņēma savu porciju un noprasīja, kur es būšot pēc divām stundām. Protams, uz kuģa! Vēlāk gan jāiet pie šefa uz «rautu».
Pēc divām stundām notika brīnums. Pie manas kajītes durvīm kāds piebungāja un pēc brīža slieksni pārkāpa simpātiska, seksīga, moderni ģērbusies, 25-30 gadus veca smaidīga dāma: «Atnācu apsveikt tevi Valentīna dienā!» Un man pasniedza īstu rozi! Manos 58 gados vēl neviens nekad mani nebija apsveicis Valentīna dienā!
Starp citu, vārds manai čigānietei arī bija Valentīna. Man viņa patika ļoti - it sevišķi, kad dziedāja un mūsu kaimiņu kuģa kapteinis Harijs spēlēja akordeonu.