Zelta kāzas ar kaimiņiem
«Man patīk ar puķītēm, pa zemīti strādāt - bez tās nevaru,» atzīstas Rita Kuģeniece, lēnā solī izvadājot mūs starp puķu dobēm, uzskaitot puķu nosaukumus un mazliet uztraucoties, ka atmiņa viņas 87 gados vairs nav tik nevainojama - viens otrs piemirsies. Ar prasmīgas dārznieces rokām izkoptais pagalms krietni atšķiras no pārējiem Juglas ielā. Te viņas veikumu respektē, lai gan dārza saimniece teic - jaunajiem jau galvenais pagalmā novaktēt mašīnas, viņi tās puķes pat neredz...
Taču seniorei ir palīgi - vecākie šīs mājas iemītnieki, ar kuriem draudzīgas attiecības saista jau 48 gadus, kopš Rita te apmetās uz dzīvi. «Ar kaimiņiem drīz svinēsim zelta kāzas,» pasmaida Ritas kundze un turpina: «Pa zemīti pagalmā sāku rušināties jau no pirmās dienas, kad te atnācu. Tā pakāpeniski to dārziņu izveidoju - mums jau te gandrīz pushektārs, 4800 kvadrātmeri. Bet man palīdz, satiekam ļoti draudzīgi.» Idejas, ko un kā stādīt, ģenerē Ritas kundze, bet arī bez kaimiņu viedokļa neiztiek. Šopavasar vien iestādītas vairāk kā simts leduspuķes! Ik vasaru zied īrisi, astilbes, dienziedes, peonijas. Plaukst cīnijas, nosmaržo samtenes, pēdējie uzzied laimiņi. «Man laikam tas gēnos - mamma nodarbojās ar puķēm, māsa beigusi Bulduru Dārzkopības tehnikumu, strādāja par dārznieci. Kārļa Jēkabsona romānā Heinrihs Rautenfelds izlasīju par vienu kalponi, vārdā Emīlija Kuģeniece - varētu būt, ka viņa bija mana vecātēva brālēna meita, arī kopusi puķītes un barons viņā iemīlējies,» pastāsta Rita Kuģeniece.
Pa Latviju paceļot
Seniore atceras savu bērnību Jaunjelgavā - dabu, gleznainos Likteņupes krastus, kā ar draudzenēm peldējušas Daugavai pāri... Pēc Jaunjelgavas tehnikuma beigšanas Rita iestājusies universitātē, piecus gadus studējusi ekonomiku, bet pie augstskolas diploma tā arī nav tikusi. «Augstskolu pabeidzu, bet, kad mani vajadzēja novietot darbā, universitātes vadība atklāja, ka savā biogrāfijā netiku uzrādījusi faktu: mani vecāki bija izsūtīti. Teica, ka tāpēc mani nevar novietot tautsaimniecībā, jo tad es to graušu no iekšpuses. Universitātes rektors mani strostēja, ka piecus gadus esmu tērējusi valsts līdzekļus, un izsniedza tikai izziņu, ka esmu tur mācījusies,» stāsta Ritas kundze. Darba gaitas tālāk aizvedušas uz dažādiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem - strādājusi par grāmatvedi, par kasieri. «Pēc tam jau vairs neprasīja, kas esmu, tur jau visi bija aizņemti tikai ar žulicībām,» nosaka seniore.
Alga tolaik bijusi maza, tāpēc 70. gadu vidū aizgājusi strādāt uz Neredzīgo biedrības uzņēmumu. «Domāju - jāsāk pelnīt sev pensijai. Nostrādāju tur 14 gadu - sākumā par grāmatvedi, bet, lai pensija būtu lielāka, turpināju kā strādniece. Pēc tam biju tehniskā kontroliere,» stāsta Ritas kundze.
Taujāta, kā pašlaik iztiek ar pensiju, viņa nenoliedz - tā esot maza, taču kā glābiņš vecumdienās kalpojis pārdotais vecāku īpašums. No šiem papildu līdzekļiem arī iztiekot. Rita Kuģeniece pauž noraidošu attieksmi pret pensionāru mītiņiem, protesta akcijām. «Atmodas laikā uz mītiņiem gāju, bet tagad gan ne. Man tā Dombrovska pat žēl - visi no viņa prasa, izglītība prasa, medicīna prasa, ceļi jāremontē, pensionāriem vajadzīgs. Bet kur to visu var ņemt?» Ko Ritas kundze iesāktu, ja pašai līdzekļu būtu vairāk? «Es tos ziedotu Likteņdārzam. Vai Brāļu kapiem. Vai Operai... Priekš sevis neko. Kas tad man vēl vajadzīgs? Varbūt tikai pa Latviju gribētu paceļot.»
Zemīte dziedina
«Mani vienmēr velk ārā, dabā. Kaut ceļgals operēts - tur salikts metāls un plastmasa, es varu labi locīties. Un man patīk pie zemes būt. Kad pielieku rokas pie zemes, tā dziedina,» savu enerģijas recepti atklāj Rita. «Patīk paskatīties uz putniņiem, dzīvniekiem, pavērot dabu. Man patīk pat vārnas! Ir arī kaķītis, pērn rudenī viņu no dārziņa atnesu.» Vai no tā, kas ir pagalmā? Nē, Ritas kundzei ir arī mazdārziņš Juglā! «Tajā tagad vairāk aug puķītes. Bet ir arī zemenes, daži upeņkrūmi, kādi seši tomātstādi un desmit gurķu stādi. Kartupeļus vairs neaudzēju, bet redīsus iesēju - septembra beigās būs raža,» priecājas Rita. Bet kaķītis dārziņa apkaimē bija piedzimis kādai trauslai klaidoņu kaķenītei. «Mēs ar to kaķeni sadraudzējāmies - tāda laba un jauka. Šajā pavasarī kaķeni sterilizējām, bet kaķenes bērns - mana Mikija - mani gaida. Vasarā dārziņš ir viņas vasarnīca, oktobrī Mikija pārcelsies pie manis uz dzīvokli. Viņa ir ļoti kārtīga,» stāsta seniore.
Ne tikai dārzs, daba un dzīvnieki vairo Ritas kundzes optimismu un enerģiju. Izrādās, līdz pat septembrim seniore dodas peldēt uz tuvējo Velnezeru: «Peldos līdz pēdējam! Drusciņ jaunībā - vēl kādus 20 gadus atpakaļ - peldēju Velnezeram pāri turp un atpakaļ. Tagad ne. Venezers ir kaut kas sevišķs - ūdens pasakains, zālīte gar malu, var pastaigāties plikām kājām kā pa tepiķi. Pēc peldēšanās vienmēr jūtos ļoti labi - es taču esmu Kuģeniece!» Ko Rita sadara ziemā? «Neesmu muzikāla, bet esmu Operas draugs. Jau 20 gadu ar draudzenēm apmeklējam visas operas sezonas izrādes. Šogad pat aizbraucu uz Opermūzikas svētkiem Siguldā - tas ir notikums! Tas man ir rituāls.»
Kas vecumdienās vissvarīgākais? Ritas kundze aizdomājas: «Vecumdienās vienīgā nelaime ir pats vecums, kad viss nolietojies - gan redze, gan dzirde. Smadzenes arī aizsērējušas - iedomājieties, jūs skatāties uz puķi un acumirklī nevarat atcerēties tās nosaukumu! Tas taču ir trakums! Bet citādi dzīvei nav ne vainas!»