Klimovičs rakstā atgādināja, ka Krievijā šī nebija pirmā pretalkohola kampaņa. Dzīvojot tādos platuma grādos, kuros vodka bieži vien tiek lietota sasildīšanās nolūkā un arī ziemeļnieku iedzimtās mazrunības pārvarēšanai, nav nekāds brīnums, ka šo dzērienu pamēģinājušajiem tā iedarbība iepatīkas tik ļoti, ka, gluži nemanot, tiek pārsniegta zāļu deva, un tad jau organismā un sabiedrībā iestājas pavisam citas sekas. «Krievijas imperators Nikolajs Otrais drīz pēc Pirmā pasaules kara sākšanās aizliedza lietot spirtotos dzērienus sabiedriskās vietās. Pilsētu, guberņu un apriņķu varasiestādes steidzās parādīt savu uzcītību. Vairākos reģionos aizliedza pat alu. Orlas guberņā aizliedza jebkuru alkoholu.» Klimovičs citē tālaika avīzes: «Šogad Ufā spirtotos dzērienus drīkst pārdot tikai divi tirgotāji. Lai saņemtu dzērienus veikalā, nepieciešama ārsta recepte. Baznīcas vīnu var dabūt, uzrādot mācītāja parakstītu papīru.» Prese bija pilna ar ziņojumiem par tautas entuziasmu un atbalstu ukaziem.
Sausais likums Krievijā, tiesa, jau citā, Padomju Krievijas izstrādājumā tika atcelts divdesmito gadu vidū, kad partijai un valdībai bija nepieciešami līdzekļi industrializācijai. Trīsdesmito gadu grūtības un represijas izraisīja visaptverošu dzeršanu arī Sarkanajā armijā. Dažiem «Staļina vanagiem» lidotājiem, esot ķirsī, paticis pikējošā lidojumā pārlidot pāri automobiļiem un vilcieniem. «Tādos brīžos, kā teica Ostaps Benders, «grūtnieces bija nedaudz neapmierinātas». Kādā no pavēlēm pret dzeršanu Sarkanajā armijā bija teikts, ka «dzeršana ir kļuvusi par lielāko nelaimi armijā... dzērāji nereti nokļūst ārzemju izlūkdienestu tīklos un nostājas uz nodevības ceļa».»
1985. gada kampaņas sakarā visgrūtāk bija saprast vienu: kā partija, kas ilgus gadus bija dzērusi kopā ar tautu, pēkšņi nostājas pret to, paziņo savam pudeles brālim, ka dzert nedrīkst, raksta Klimovičs. «Kamēr daudzi vēl neizpratnē nogaidīja, partija rīkojās. Izvēle krita uz Gruziju. Tur tika pasludināta totāla cīņa pret dzeršanu. Gruzīnus pāraudzināt neizdevās, toties pāraudzināja vīnogulājus, izcērtot tos tūkstošiem hektāru.»
Pretalkohola kampaņas laiks pagāja raibi. Centīgākie rīkoja bezalkoholiskās kāzas. Bet tie, kas nepadevās, laikus sarūpējuši krietnu daudzumu Boržomi vai kafijas, svinēja jautrāk. Kā senāk. Diemžēl pretalkohola kampaņa skāra ne tikai restorānus, kafejnīcas un veikalus, bet arī kultūru. Necienīgu dzeršanas ainu dēļ plauktos sagūla liela daļa filmu. Latvijas radio programmās nedrīkstēja atskaņot dažas labi pazīstamas latviešu tautasdziesmas, arī Pūt, vējiņi izraisījusi šaubas nevis nacionālu, bet narkoloģisku apsvērumu dēļ. Krievijas radiostacijās aizliedza pat Mocarta Šampanieša ārijas atskaņošanu. Mūsdienās, kad alkohols diennakts gaišajā laikā ir brīvi pieejams un izvēle varen plaša kā savulaik padomju dzimtene, dzert vairs nav interesanti. Tāpēc pacelsim glāzes, pieminot laikus, kad sīvā cīņā mēs tomēr nodzērām padomju varu!