Ensemble Modern kopš tā dibināšanas 1980. gadā bijis daudzu opusu ierosinātājs un pirmatskaņotājs, sadarbojies ar tādiem mūzikas grandiem kā Ģērģi Ligeti, Maurisio Kāgelu, Frenku Zapu, Stīvu Reihu, Džonu Adamsu. Gētes institūta ierosinātajā sadarbības projektā No kurienes? Uz kurieni? - Mīti, nācija, identitātes īpaša vieta ierādīta latviešu jauno autoru pienesumam. Konkursā starp astoņu dalībvalstu ekspertu izvirzītajiem 28 kandidātiem (no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Čehijas, Ungārijas, Slovēnijas, Slovākijas) uzvarēja trīs Latvijas, divi Slovēnijas komponisti un pa vienam kolēģim no Polijas, Ungārijas un Čehijas. Visu šo ražu, kurā Latviju pārstāv Andra Dzenīša, Kristapa Pētersona un Jāņa Petraškeviča opusi, Ensemble Modern pērnruden pirmatskaņoja divos koncertos Minhenē. Šogad šīs programmas skanējušas festivālā Frankfurtē, tikko atskaņotas festivālā Varšavas rudens un pēc nedēļas skanēs arī Budapeštā.
«Austrumeiropas mīti un identitāte ir sarežģīta tēma mūzikā, jo mūsu nacionālie mīti nav tāds visiem zināms stāsts kā Illiāda. Nav magnēta, kas pievilktu. Mans sākuma punkts ir vienkāršs, tas slēpjas mūsu mīlestībā pret lata monētām, precīzāk - pret brīnišķīgo, talantīgi izveidoto šo monētu māksliniecisko dizainu,» Kristaps Pētersons stāsta par savu opusu Nauda, kas iekļauts 4. oktobra koncerta programmā līdzās Pāvela Hendrika (Polija), Ninas Šenkas (Slovēnija) un Judītes Vargas (Ungārija) opusiem.
Pēc komponista domām, ir gan mīļi, gan interesanti, ka tieši uz naudas redzami mums tuvie simboli: kokle, kliņģeris, stārķis, skursteņslauķis, sniegavīrs, piparkūku sirds... «Tā ir nauda, bet šo talantīgo mākslinieku dēļ mēs to mīlam kā mākslas priekšmetu un mīļu lietu. Cilvēki šīs monētas kolekcionē un pataupa pat spiedīgos apstākļos,» Kristaps minētās izmantojis arī par skaņurīku, tās tiek ripinātas uz gonga un iebērtas stikla traukā ar ūdeni. Par skaņas avotu noder arī papīra naudaszīmes, līdz pat ekstravagantai 11,5 latu zīmei, kuru grezno mūsu valsts premjera portrets. (Izrādās, skaitlis 11,5 ir visa skaņdarba maģiskais skaitlis: tas attiecas uz skaņām, ritma ilgumu vienībām, harmonijām, tēmām, pat uz izpildītāju sastāvu: vienpadsmit mūziķi un diriģents, kurš nespēlē nevienu mūzikas instrumentu un tātad uzskatāms par pusmūziķi.) Atskaņošanas gaitā mūziķi publiku uzrunā arī ar dažādiem vizuāliem žestiem, vienubrīd pat rādot lielu Valda Dombrovska portretu. «Komponistam laiku pa laikam ir svarīgi pabīdīt savu robežu tālāk un iet nedrošā zonā,» tā autors komentē pievēršanos instrumentālā teātra žanram. Struktūra gan esot tikai rotaļa, kas uz citiem neattiecas: šo «rāmi» komponists izveidojis «vienkārši tādēļ, lai neaizietu biezoknī».
K. Pētersons savā darbā gājis tālāk par sākotnējo impulsu, tāpēc Naudas gabalam ir divas daļas. Pirmā daļa ir par naudu un dalās uz pusēm - Ekonomikas bums un Ekonomikas krīze. Otrai, kas saucas Risinājums, ar naudu vairs neesot sakara, tāpēc vārds «nauda» nosaukumā ir pārsvītrots. «Likās svarīgi parādīt, kā mums Latvijā gāja treknajos gados, krīzē un interesantajā posmā šobrīd. Skaņdarbs ir sabiedrības modelis ar diriģentu un mūziķiem - ar galvenajiem un pakārtotajiem, kā tas ir arī sabiedrībā.».